Konfesionālās baznīcas ekumēniskajā kustībā
Pirmais turpinājums.
Šis raksts tapis pēc ilgām pārdomām jautājumā par to, vai Pasaules luterāņu federācijā (PLF) varētu iesaistīties tās luteriskās baznīcas, kuras līdz šim ar sirdsapziņu saistītu motīvu dēļ nav iesaistījušās federācijā, jo nespēja sevi pārliecināt par to, ka tas būtu iespējams, nepārkāpjot savas konfesionālās saistības. Šādas pārdomas jau daudzus gadus ir risinājušās Amerikā, Austrālijā un Eiropas brīvajās luteriskajās baznīcās.
Viens no iemesliem, kādēļ izšķirošais lēmums allaž ir ticis atlikts, ir fakts, ka visas mūsu laika ekumēniskās organizācijas ir “kustības”. Tās ir garākā laika posmā izaugušas no agrākām organizācijām. Arī tad, kad tās ieguva savus patreizējos nosaukumus un statūtus, tās tomēr palika vienīgi kustības. Ikvienā no to nākamajām vispasaules sanāksmēm aizvien uzskatāmākas kļuva dažādas pārmaiņas. Tas fakts, ka līdz pat šai dienai PLF nav bijusi spējīga definēt pati savu raksturu, ir pietiekošs tā pierādījums.
Luterāņiem būtu kā pašu par sevi saprotamu jāuztver tas, ka, ja uz kārts ir likta baznīcas ticības apliecība, tad lēmums pievienoties vai nepievienoties nekad nevar būt baznīcas politikas oportūnisma jautājums. Ja šis lēmums balstītos vienīgi utilitāros apsvērumos, tad ne PLF, ne konkrētajai baznīcai tas nenestu nekādu labumu. Baznīca, kura pievienotos PLF, lai gūtu kādu labumu, lai kļūtu ietekmīgāka un nevis aiz pārliecības, ka tās pienākums ir pieņemt un atbalstīt tās mērķus un uzdevumus, statūtus un lēmumus, būtu slikta locekle. Būtu pat amorāli pievienoties kādai organizācijai un pieņemt tās statūtus ar nolūku vēlāk tos izmainīt vai sagrozīt. Ja šķiet, ka ir nepieciešamas kādas izmaiņas, tad tās ir jāveic jau iepriekš. Būtu tikpat amorāli pieprasīt, lai tiktu izslēgtas atsevišķas baznīcas, kuras ir agrāk tikušas pieņemtas, lai arī tam nebūtu vajadzējis notikt. PLF dotajam akceptam ir jābūt spēkā arī vēlāk.
Tā kā pati PLF nav bijusi spējīga definēt savu raksturu, tad tas ir jādara tiem, kuri ir aicināti tai pievienoties. To nevar veikt, pamatojoties vienīgi kādos paviršos novērojumos vai tās statūtu analīzē, jo šo statūtu vārdi var tikt izprasti dažādi. Tas ir jāveic pēc rūpīgas visu vērā ņemamo faktu izpētes. Mēs esam mēģinājuši to veikt, ielūkojoties PLF, kā vienas no mūsdienu lielajām ekumēniskajām organizācijām, vēsturē. Mums tas ir vissvarīgākais piemērs ekumēniskās kustības un konfesionālo baznīcu savstarpējo attiecību problēmām. Mēs nevaram izvairīties no šīs problēmas apspriešanas, jo tā ir viena no vislielākajām mūsu laikmeta ekleziastiskajām problēmām. Kāds ir bijis konfesionālo baznīcu liktenis ekumēniskajā kustībā? Vai būtu vēlams, lai šis liktenis atkārtotos arī luteriskajā banzīcā? Vai no tā var izvairīties? Ko varētu darīt, lai sekmētu kristiešu vienotību, neatsakoties no konfesionālā mantojuma, kurā senbaznīca ir saglabājusi kristīgās ticības dārgumus?
Šādi jautājumi ir nodarbinājuši šī raksta autoru jau vairāk kā trīsdesmit gadu, jau kopš laika, kad viņš piedalījās Pasaules Konferences par ticību un kārtību sagatavošanas darbos Lozannā, 1927. gadā. Kā Vācijas delegāts šinī sanāksmē, viņš ir viens no nedaudzajiem dzīvajiem šī notikuma aculieciniekiem. Daudzus gadus viņš ir bijis tās Padomes un Izpildomiteju loceklis. Viņš bija Lielbritānijas-Vācijas teologu konferences dalībnieks un piedalījās arī pirmajā oficiālajā konferencē starp Romas katoļu un evaņģēliskajiem teologiem, kas Vācijā notika pēc Otrā Pasaules kara. Viņš ir pārtulkojis un daļēji izrediģējis tūkstošiem ekumēnisku dokumentu lappušu. Viņš aktīvi darbojās Pasaules luterāņu konvencijā. Viņš ir piedalījies sarunās par iespējamo vienību starp luteriskajām baznīcām vairākās pasaules daļās. Viņš atceras lielos ekumēniskās kustības vadītājus Zviedrijā, Vācijā, Anglijā un Amerikā, Grieķijā, Krievijā, Tuvajos Austrumos un Indijā. Tas tiek pieminēts, lai atspēkotu aizdomas par nekompetenci, nelabvēlību vai konfesionālu aprobežotību.
Pilnīgi iespējams, ka daudzi cilvēki, it īpaši – mūsu gadsimta ekumēniskās kustības jaunpienācēji, nespēj saprast to, ka konfesionālais luterisms un dziļa vēlēšanās panākt kristiešu patiesu vienotību ir cieši saistīti. Viņiem būtu jāiedziļinās luteriskajā mācībā par Una Sancta. Kad mūsu ticības tēvi Augsburgā imperatora priekšā pēc viņa pieprasījuma apliecināja savu ticību, viņu mērķis bija “panākt izlīgumu un atgūt vienu nesajauktu patiesību un kristīgu vienprātību, lai mēs tomēr mācītu vienu skaidru un patiesu reliģiju un, tā kā mēs esam un cīnāmies viena Kristus vadībā, tā arī lai varam dzīvot vienā kristīgā baznīcā vienotībā un vienprātībā” (Priekšvārds). Tas, ka šis mērķis neīstenojās, bija viens no vislielākajiem reformatoru sarūgtinājumiem. Viņiem vienīgi atlika kopā ar Melanhtonu sacīt (Apoloģijas priekšvārda beigās): “Un tā mēs nododam savu lietu Kristum, kurš reiz spriedīs tiesu pār visām šīm kontraversēm. Mēs Viņu lūdzam uzlūkot Viņa cietušās un sadrumstalotās baznīcas un atjaunot tās dievišķā un pārpilnīgā saskaņā.” Tāda ir luteriskās baznīcas lūgšana.
Šis nelielais pētījums tika sarakstīts pēc Dr. Džona V. Benkena, Luteriskās baznīcas – Misūri sinodes goda prezidenta, lūguma, jo viņam allaž ir rūpējusi patiesa luteriska vienotība. Es veltu šo nelielo darbu Sopringfīldas (ASV, Illinoisas štats) Konkordijas Semināra mācību spēkiem, kuri ir pagodinājuši mani, uzņemot savu doktoru skaitā. Dziļā pateicībā un communione fidei.
Ieskaties