Septītās dienas adventistu mācības aprises
Noklausies šo e-publikācijuSeptītās dienas adventisti noraida stingri formulētas un vēsturiski noteiktas ticības apliecības. Adventistu ticības pamati ir apkopoti 27 artikulos (“Ticības postulātos”).
1980.gadā vispārējā konference tos pārstrādāja, 1988.gadā tie nāca klajā jaunākajā “Draudzes grāmatas” izdevumā (17‑27). Tur par svarīgākajiem mācības punktiem teikts:
“1. art. Svētie Raksti Svētie Raksti – Vecā un Jaunā Derība – ir rakstītais Dieva vārds, kas inspirācijas ceļā uzticēts svētiem cilvēkiem. .. Šajā vārdā Dievs cilvēkiem ir atklājis visu, kas nepieciešams viņu glābšanai. Svētie Raksti ir Viņa gribas nekļūdīga atklāsme…
2. art. Trīsvienība Ir viens Dievs: Tēvs, Dēls un Svētais Gars – trīs, kas ir vienoti no mūžības. Dievs ir nemirstīgs, visvarens un viszinošs; Viņš stāv pāri visam un ir visur klātesošs…
3. art. Tēvs Dievs, mūžīgais Tēvs, ir visa radītā Radītājs, pirmsākums, uzturētājs un Kungs.
4. art. Dēls Dievs, mūžīgais Tēvs, Jēzū Kristū kļuva par Dēlu. Caur Viņu viss ir radīts. Caur Viņu ir atklājusies Dieva būtība. Viņš ir atpestījis cilvēci un tiesājis pasauli. .. Viņš ir uzmodināts no mirušiem un uzbraucis debesīs, lai kalpotu debesu svētnīcā mūsu dēļ. ..
5. art. Svētais Gars Dievs, mūžīgais Gars, kopā ar Tēvu un Dēlu piedalījās radīšanas darbā, tapšanā par cilvēku un pestīšanā. ..
9. art. Kristus dzīve, nāve un augšāmcelšanās .. Viņa ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, pēc Dieva paredzējuma, ir vienīgie līdzekļi, lai salīdzinātu cilvēku grēkus. Tam, kas ticībā pieņem šo salīdzināšanu, ir mūžīgā dzīvība. ..
11. art. Draudze Draudze ir ticīgo kopiena, kuri apliecina Kristu kā savu Kungu un Pestītāju. .. Tie ir visu laiku uzticīgie, atpirkti ar Viņa asinīm. ..
24. art. Kristus otrā atnākšana Kristus otrā atnākšana ir draudzes svētlaimes cerība. .. Pestītājs parādīsies patiesībā, personīgi un visā pasaulē redzamā veidā. .. Pravietisko vēstījumu lielākās daļas piepildīšanās, kā arī pašreizējais pasaules stāvoklis norāda uz to, ka Kristus nākšana ir tuvu. Laiks, kad tas notiks, nav atklāts..”
Blakus šiem “Pamatpostulātiem”, kuros pārsvarā redzama līdzība ar reformācijas baznīcām, pastāv arī dažas īpašas mācības, par kurām vienojušās vienīgi SDA draudzes, bet citas baznīcas (izņemot Septītās dienas baptistu ievēroto sabata svinēšanu) tās neatzīst. Šeit, starp citu, jāmin “trīskāršā eņģeļu vēsts” (adventistu izpratne), “sabats” un “mācība par svētnīcu”.
Sabats
Iknedēļas atpūtas dienas (sabata) ievērošanu pēc jūdu tradīcijas nedēļas septītajā dienā SDA saprot kā “negrozāmu likumu”, jo pēc sešām radīšanas dienām Dievs “to ir iecēlis un svētījis visiem cilvēkiem radīšanas piemiņai” (galvenās atsauces: 1. Moz. 2:1-3; 2. Moz. 20:8-11; 31:12-17; Ebr. 4:1-11). Tas, kas šādā veidā atzīmē sabatu – “no saules lēkta līdz saules rietam” –, svin ne tikai Dieva “radīšanas”, bet arī “glābšanas darbu”, jo septītā diena “ir mūsu glābšanas caur Kristu simbols” (19. art.).
Piezīme
Tā kā šeit nav iespējams atstāstīt visu apjomīgo sabata – svētdienas diskusiju, minēsim tikai dažus kritiskus akcentus attiecībā uz SDA mācību par sabatu. Pirmkārt, nevienā no minētajām Rakstu vietām nav norādījuma uz to, ka tur būtu runa par mūsu pilsonisko sestdienu kā atpūtas dienu. Daudz skaidrāk šeit izpaužas prasība pēc darba un atpūtas mijas: “Sešas dienas tev būs strādāt – septītajā dienā atpūsties” (“sabats” = ebr.: she’ba = “septiņi”).
Tāpat minētajos tekstos nav teikts, ka dievišķais bauslis par atpūtu konkrētā nedēļas dienā universālā nozīmē attiektos uz “visiem cilvēkiem”. Pirmkārt, daudzām tautām un kultūrām bija un ir pavisam citas laika skaitīšanas un kalendāra sistēmas, kas būtiski atšķiras no babiloniešu uz četrām mēness fāzēm (sappatu) balstīto “septiņu” dalījumu, kuru pārņēma senie israēlieši (tā atspoguļojas arī pirmajā radīšanas stāstā). Otrkārt, sabats tāpat kā apgraizīšana, tika uzskatīts par īpašu Israēla pazīšanas zīmi, redzamo derības zīmi starp Dievu un Viņa izredzēto tautu (2.Moz.31:13-17).
Teoloģiski kritiku neiztur apgalvojums, ka jūdu sabats ir “mūsu pestīšanas caur Kristu simbols”. Šāda doma Jaunajā Derībā nav atrodama (Ebr.4:1-11 runa ir par kaut ko pavisam citu).
SDA arguments, ka Jēzus un Viņa mācekļi ievēroja jūdu sabatu, bez šaubām, ir pareizs. Kuru citu dienu tad viņi, būdami jūdi, vēl varētu svinēt? Tomēr kā daļa no “bauslības” tas bija arī viens no galvenajiem konflikta punktiem starp Jēzu un bauslībai uzticīgajiem farizejiem. Tāpēc agrīnā kristietība galu galā atteicās no šīs jūdu tradīcijā un bauslības dievbijībā sakņotās dienas. Jaunizveidotajās kristīgajās draudzēs drīz vien dievkalpojuma centrālā vieta vairs nebija sinagoga, bet gan (pēc jūdu skaitīšanas) pirmajā nedēļas dienā notiekošās Vakarēdiena sapulces. Šī diena caur Jēzus Kristus pestīšanas upuri kā augšāmcelšanās diena ieguva jaunu kvalitāti un kļuva par jaunas garīgas radības sākumu. 107.gadā bīskaps – martīrs Ignācijs rakstīja magnēziešiem (9,1): “Jūdi, kas ir ieguvuši jauno cerību, vairs nesvin sabatu, bet Tā Kunga dienu, kurā caur Kristu ir uzaususi dzīvība.” Līdz ar to Dieva noteiktā kārtība: “Sešas dienas darbs, septītā – atpūta”, nav mainīta vai atcelta.
Trīskāršā eņģeļu vēsts SDA izpratnē
Vispirms adventisti atzīst, ka “draudzi veido visi tie, kuri tic Jēzum Kristum” (11. art.). Taču pēc tam viņu izpratnē par draudzi atklājas diezgan skaidra robežlīnija starp adventistiem un visiem pārējiem kristiešiem un baznīcām. Vispirms jau viņi, balstoties uz Atkl.12:17, sevi apzīmē kā “pārējo pulku” vai arī “pārējo draudzi”, kuri šajā laikā, “kad plaši izplatīta atkrišana”, ir aicināti “stingri turēties pie Dieva baušļiem un saglabāt ticību Jēzum Kristum” (12. art.). Bez tam viņi ir pārliecināti, ka Dievs viņiem ir devis īpašu uzdevumu pasludināt “pasaulei Viņa pēdējo žēlastības vēsti pirms Kristus otrās atnākšanas”. “Ņemot vērā to, ka kristīgo organizāciju vidū adventisti vienīgie nes šo vēsti, apzīmējumu “pārējie” viņi uzskata par sev piemērotu; pēc viņu domām, tas atbilst viņu kā Dieva izredzēto liecinieku statusam šīs zemes pēdējā paaudzē”. Uzticētajai vēstij jāsatur gan bauslības pasludinājums, gan arī norādījumi uz glābšanu vienīgi caur Kristu un uz Viņa drīzo nākšanu.
Savā vēsturē, izpratnē par savu sūtību un saņemto uzdevumu SDA saskata “trīskāršās eņģeļu vēsts” konkretizējumu no Atkl.14:6-12. “Septītās dienas adventisti par savu uzdevumu uzskata mūžīgā Evaņģēlija pasludināšanu “visām nācijām un dzimumiem, un valodām, un tautām”, mudinot tās pielūgt Dievu kā Radītāju – “jo Viņa tiesas diena ir klāt” (t.i., pirmais eņģelis) –, iziet no samaitātās un aplamās Bābeles, (t.i., otrais eņģelis), pēdējā cīņā turēties pretī zvēra pielūgšanai un stāvēt stipri kristīgā paklausībā Dieva baušļiem un ticībā uz Jēzu” (t.i., trešais eņģelis).
Balstoties uz izpratni par savu sūtību, līdzās “trīskāršajai eņģeļu vēstij” SDA apgalvo, ka ekskluzīvi viņu kopienai pieder arī “pareģošanas dāvana” vai “pareģošanas gars”, pēc Atkl.19:10. 17. art.: “Viena no Svētā Gara dāvanām ir pareģošana. Šī dāvana ir “pārējās draudzes” pazīme, kas sevi pierādījusi Elenas G. Vaitas kalpošanā.”
Mācība par svētnīcu
Ideja par “debesu svētnīcu”, kurā Kristus reāli kalpo, galvenokārt saistīta ar Hiramu Edsonu un viņa draugiem no Millera kustības. Tā līdz pat mūsdienām pieder pie adventistu īpašajām mācībām.
Tā balstās uz priekšstatu, ka Kristus pēc savas debesbraukšanas ir ticis iecelts par augsto priesteri “debesu svētnīcā”, lai tur pildītu starpnieka kalpošanu cilvēku labā. “1844.gadā, pravietiskā laika – 2300 dienu – beigās, sākās Viņa salīdzināšanas darba otrā un pēdējā fāze. Šo fāzi mēs saprotam kā izmeklēšanas tiesu, kas nepieciešama pilnīgai grēka iznīcināšanai, kā tas redzams stāstā par Vecās Derības svētnīcas šķīstīšanu salīdzināšanas dienā.” 1844.gadā sāktajai “izmeklēšanas tiesai” ir jākonstatē, kurš līdz šim ir miris ticībā uz Kristu un līdz ar to ir cienīgs “ņemt dalību pirmajā augšāmcelšanā” un kurš no dzīvajiem “turas pie Dieva baušļiem un saglabā ticību Jēzum”. Kad šī Kristus “izmeklēšanas tiesa” ir beigusies, līdz ar to ir beigusies arī cilvēku pārbaude (23. art.).
Attieksme pret senbaznīcas apliecībām
“Adventisti, tāpat kā vairums kustību, kas cēlušās no draudzes dievbijības, senbaznīcas apliecībām īpašu uzmanību nepievērš. Tomēr viņi pilnībā piekrīt to saturam” (W. R. Beach “The Creed That Changed the World”, 1971. g.).
Attieksme pret tradicionālajām baznīcām
SDA attieksme pret lielajām baznīcām kopumā ir atturīga un kritiska. Tomēr SDA ir gatavi atzīt, ka arī citās baznīcās ir patiesi kristieši.
Izstāšanās problēmas
Dubultpiederība nav vēlama. Tam, kas vēlas iestāties SDA kopienā, ir jāatsakās no (eventuālās) piederības citai baznīcai vai reliģiskai organizācijai.
Kristība
Mācība par Kristību
Caur Kristību adventisti apliecina savu ticību Kristus nāvei un augšāmcelšanai un atzīst viņu par savu Kungu un Pestītāju. “Kristība ir simbols mūsu kopībai ar Kristu, grēku piedošanai un Svētā Gara saņemšanai” (14. art.). Pirms Kristības jānotiek apmācībai Svētajos Rakstos. Līdz ar to Kristību nevar saņemt jaundzimušie vai mazi bērni, bet tikai tie (sākot no jauniešu vecuma), kas, balstoties uz savu personīgo ticību, pēc tās lūdz un atklātā pārbaudījumā (draudzes priekšā) apliecina savu ticību.
Kristības prakse
Sludinātājs Kristības kandidātu stāda priekšā draudzes padomei, un viņš dievkalpojuma laikā izsaka draudzes priekšā savu Kristības apliecību. Pēc tam draudze, paceļot rokas, apliecina savu piekrišanu Kristībai, kas tiek īstenota vienīgi ar pagremdēšanu. Kristītājam un kristāmajiem parasti ir īpašs kristību tērps. Kristības formula ir šāda: “Pamatojoties uz tavu ticības apliecību, es tevi kristu Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā [seko pagremdēšana]. Āmen.” Pēc Kristības akta ar svētības vārdiem un rokasspiedienu kristītais tiek uzņemts draudzē.
Kristības atzīšana
Bērnībā saņemtā Kristība netiek atzīta. Ja kāds vēlas kļūt par SDA kopienas locekli, jebkurā gadījumā viņam ir jāpieņem Kristība ticībā, atskaitot gadījumus, kad kandidāts apzinātā vecumā ir saņēmis Kristību ar pagremdēšanu kādā citā kristīgā kopienā; tad, balstoties uz ticības Jēzum Kristum apliecinājumu, viņu var uzņemt draudzē tikai ar draudzes balsojumu.
Krustvecāku jautājums
SDA kopienā netiek praktizēts.
Svētais Vakarēdiens
Mācība par Vakarēdienu
Vakarēdienā SDA pauž savu ticību Jēzum Kristum kā Kungam un Pestītājam un pasludina Viņa nāvi, “tiekams Viņš nāk”. Maizes un vīna elementos viņi saskata “Kristus miesas un asiņu zīmes”. Visi “ticīgie kristieši” pēc pašpārbaudes, nožēlas un grēku atzīšanas” var piedalīties Vakarēdienā, lai stiprinātos un piedzīvotu kopību, “kurā Kristus ir klāt”.
Šis sakraments ir saistīts ar “kāju mazgāšanu”, kas norāda uz nepieciešamību pēc atjaunotas šķīstīšanās un pauž gatavību savstarpējai kalpošanai pazemībā, kā to darīja Kristus (15. art.).
Vakarēdiena prakse
Parasti Vakarēdienu svin reizi ceturksnī. Pēc īsas uzrunas un lūgšanas vīrieši un sievietes atsevišķi piedalās kāju mazgāšanā. Tālākai norisei “Draudzes rokasgrāmata” (78. lpp.) iesaka: “Draudzes dziesma. – Lūgšana pēc svētības maizei (draudze pēc iespējas metas ceļos). – Sludinātājs vai vecajs lauž maizi. – Maize tiek pasniegta diakoniem, kas savukārt apkalpo draudzi. – Lūgšana pēc svētības vīnam. – Vīnu pasniedz diakoniem, kas savukārt apkalpo draudzi. Nobeigumā – draudzes dziesma. – Draudzes atlaišana. – Pēc Vakarēdiena diakones nokopj galdu un diakoni sadedzina atlikušo maizi un izlej vīnu.” Pieņemot pasaules adventisma praksi, arī Vācijā arvien biežāk tradicionālo kopības kausu aizvieto ar atsevišķiem kausiņiem. Parasti izmanto “bezalkoholisko vīnu” – sarkano vīnogu sulu. “Maizei” izmanto neraudzētu maizi.
Interkomūnija
Adventista piedalīšanās citas ticīgo kopienas Vakarēdienā ir rets gadījums. No otras puses, citu baznīcu un kopienu locekļi pēc savas vēlēšanās var piedalīties SDA Vakarēdienā.
Laulību prakse
Pēc tam, kad laulība ir noslēgta pēc civilās kārtības dzimtsarakstu nodaļā, laulības ceremonija draudzē iedibina laulību kā garīgu dzīves kārtību. Ja abi partneri ir adventisti, tad laulību ceremonija notiek dievkalpojuma laikā draudzes priekšā. Jauktu laulību un īpašos gadījumos priekšroka tiek dota laulībām mājas apstākļos.
Apbedīšana
Apbedīšanas kalpošana” netiek uzskatīta primāri par aktu, kas saistīts ar mirušo, bet par “mierinājumu”, kas domāts palicējiem. Līdz ar to apbedīšana tiek izmantota kā iespēja pasludināt kristīgo cerību.
Adventisti neatsakās apbedīt arī pašnāvniekus un tos, kas nav piederējuši SDA kopienai. Apbedīšana ir vienīgais darbs, kuru var izpildīt arī neiesvētīts sludinātājs.
4ais artikuls balansee uz Personu sajaukshanu!
kārtējie vienīgie pareizie ar toleranto pieļāvumu, ka arī citās konfesijās varētu atrasties kāds pestītais.
Ar sabatu – sestdienu ir diezgan vienkārši.
Tas ir dots baušļos:
Turklāt sabata dienu ir mainījusi konkrēta instance, kura pati tam piekrīt.
Par sabata – sestdienas ievērošanu cilvēki ir gan dedzināti, gan nogalināti, gan likti cietumos. Ja jau tas būtu maznozīmīgi, vai tad sātans tā censtos mainīt svētku dienu.
Dan 7:25
“Tas uzstāsies ar skaļām runām pret Visuaugsto un apvainos Visuaugstā svētos, tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību; viņi būs nodoti viņa varā vienu gadu un divus gadus, un vēl vienu pusgadu.”
(2.Moz.31:13-15)
“Runā uz Israēla bērniem un saki: turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī.
Turiet sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus.
Sešās dienās padari savu darbu, bet septītā diena ir sabata diena, svēta Tam Kungam; ikvienam, kas šinī dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst.
Jautājums: Vai tad bauslība neattiecas uz cilvēkiem, kas tic Kristum?
(Gal.3:6-9)
Jau Ābrahāms “ticēja Dievam, un to viņam pielīdzināja par taisnību”.
Tātad atzīstiet, ka tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni.
Bet raksti, paredzēdami, ka Dievs pēc ticības taisno pagānus, ir Ābrahāmam iepriekš pasludinājuši prieka vēsti: tevī taps svētītas visas tautas. –
Tātad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu.
(Mt.5:17,18)
Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.
Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek.
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ir kāds, kas sēj nezāles, kas ir melis un melu tēvs, kurš darbojas pret Dievu un pret katru labu dāvanu, ko saņemam no Debesīm. Pravietim Daniēlam atklāsmē tika rādīts, kādas metodes un spēki tiks izlietoti šinī cīņā: “Tas uzstāsies ar skaļām runām pret Visaugstāko un apvainos Visaugstāko svētos, tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību.” (Dan. 7:25) Tas ir noticis. Vēsture apliecina, ka Bībeles ceturtais bauslis par svēto dienu — sabatu — ir būtiski sagrozīts.
Sabats vai svētdiena
Vai tad Jēzus būtu kļūdījies attiecībā par sabatu?
Vai tad farizeji būtu labāk sapratuši rakstus, nekā pats Bauslības devējs – Jēzus?
Kur būtu rakstīts, ka farizeji vai arī Jēzus būtu vēlējušies mainīt sabata dienu?
Kāds ir pamatojums citētajai piezīmei?
(Mt 12:1-8)
Tanī laikā Jēzus reiz gāja sabatā caur labību; un Viņa mācekļi bija izsalkuši, un tie sāka vārpas plūkt un ēst.
Bet farizeji, to redzēdami, uz Viņu sacīja: “Redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā nav brīv darīt.”
Bet Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darīja, kad viņš bija izsalcis un viņa pavadoņi?
Ka viņš gāja Dieva namā un tie ēda skatāmās maizes, ko nebija brīv ēst ne viņam pašam, ne viņa biedriem, bet vienīgi priesteriem.
Jeb vai jūs neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri pārkāpj sabatā Dieva namā sabata dienu un ir nevainīgi?
Bet Es jums saku: šeit ir kas lielāks par Dieva namu.
Bet, kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, – tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši.
Jo Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.”
1.Moz.2;1-3 ir rakstīts.
1 Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki.
2 Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis.
Ebr. 4:4, 10
(2-3) 2. Moz. 20:11
3 Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis.
Vai tad ši raksta autors neprot skaitīt pat desmita apjomā, vai arī varbūt nesaprot, ko nozīmē “septiņi” vai “septītā”!? citētajos tektos 2. pantā skadri un tieši ir teikts, ka Dievs pabeidza septītajā dienā visus savus darbus. Kāda cita diena te nav minēta, bet tieši un konkrēti septītā diena. Paņemam paralēlei citātu no 2.Moz 20 nodaļas:
8 Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.
2. Moz. 16:23-30; 31:12-14
9 Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus.
2. Moz. 23:12; 31:15; 34:21; 35:2; 3. Moz. 23:3
10 Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos.
11 Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.
1. Moz. 2:1-3; 2. Moz. 31:17
Katram pantam klāt ir arī paralēles un es speciāli izcēlu vienu. Nu tak pilnīgi skaidri saredzama paralēle. ja ar šo ir par maz, tad te būs citātiņš arīdzan no 5.Moz. 5 nodaļas:
12 Ievēro sabata dienu, ka tu to turi svētu, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis.
2. Moz. 16:23-30; 31:12-14
13 Sešas dienas tev būs strādāt un visus darbus darīt.
2. Moz. 23:12; 31:15; 34:21; 35:2; 3. Moz. 23:3
14 Bet septītā diena ir Tā Kunga, tava Dieva, dusēšanas diena; tad tev nebūs nekādu darbu darīt – ne tev, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam vērsim, ne tavam ēzelim, nedz kādam no taviem lopiem, nedz arī svešiniekam, kas mīt tavos vārtos, lai tavs kalps un tava kalpone var atpūsties tāpat kā tu pats.
Un atkal iet runa par septīto dienu kā sabata dienu un arī par dusēšanu. Tā ka jautājumiem nevajadzētu būt.
Apgalvojums, ka senais israēls pārņema uz mēness fāzēm bāzētu kalendāru neiztur nekādu kritiku, nedz vēsturisku, nedz arī astronomisku. Tajā reģionā un tajā laikā vispār nebija citāda nedēļas cikla kā vien tas pats septiņu dienu cikls. Citādas laika skaitīšanas sistēmas tur vispār nebija. Un arī cilvēki zināja, ka pins Mēness fāžu cikls nav tieši 28 dienas, bet gan 27 dienas, 7 stundas un 43 minūtes (precīzi 27d 7h 43,1 min).
Tieši tāpat neiztur kritiku, ka sabats bija senā israēla vienīgā redzamā atšķirības zīme. minēšu dažus piemērus:
Senajā israēlā viens templis, bet apkārtējās tautās katrā pilsētā vismaz pa vienam, parasti vairāki.
Israēla templī ieeja ir rietumu virzienā, kamēr pagānu templōs austrumu virzienā.
Jebkurā pagānu templī varēja iet iekšā jebkurš, bet senā israēla templī tikai un vienīgi israēla tautas pārstāvji un arī tikai tie, kas nebija izslēgti no draudzes.
Ja šjos tekstos (Ebr.4:1-11) ir runa par kaut ko citu, tad tā kā vajadzētu paskaidrot, par ko tieši! Ja paskaidrojuma nav, tad ir tāpat, kā ar bīskapu Eisebiju, kurš, gribēdams izpatikt Romas imperatoram Konstantīnam, izvirzīja apgalvojumu, ka kristus esot pārcēlis sabatu uz saules dienu. Vēlāk gan viņš sacīja “visu ko pienākas darīt sabatā, mēs esam pārcēluši uz kunga dienu – saules dienu.”. Tātad, ja nav pamatojuma, par ko tad īsti raksta Pāvils savā vēstulē ebrejiem (Ebr.4:1-11), ja ne par sabatu, tad apgalvojums, ka Pāvils raksta par kaut ko citu ir pilnīgi nevietā. Pie kam ebreju termina sabats pārējās nozīmes raksta autors būs vienkārši “aizmirsis”, vai uzskatījis par nevajadzīgu pieminēt. Bet šim terminam ir vēl nozīmes un tas nozīmē sabats (kā jau autors minēja), apstāšanās, miers, un arī dusa…
Jēzus nekad nekonfliktēja par sabata turēšanu ar jūdu mācītājiem. Konflikts vienmēr bija vērsts uz to, kas patiesībā ir sabats un ko šjā dienā drīkst darīt un ko ne. Jūdu mācītāji bija sabatu apkrāvuši ar pat vājprātīgiem priekšrakstiem, kuri bija jāpilda tautai. piem, sabata dienā cilvēks guvis nopietnu un dzīvībai bīstamu traumu. Tad šajā situācijā vienīgais, ko drīkstēja darīt, bija apjautāties vai viņš vēl dzīvs. Nekādu palīdzību sniegt cietušajam nedrīkstēja, jo tas pēc mācītāju priekšrakstiem sakitījās darbs. Ja cilvēkam sabata dienā gribējās dzert, tad ūdeni, no akas smelt nedrīkstēja, jo tas arī bija darbs, bet ja ūdeni dabūja un padzērās, bet traukā kas atlika, tad zemē to liet nedrīkstēja (austrumnieku labais tonis, nedrīkst dzeramo trauku atdot atpakaļ, ja tur iekšā kas ir atlicis), jo atkal darbs – zemes apūdeņošana. neuzskaitīšu te visus mācītāju priekšrakstus, jo to bija milzīgs daudzums, bet no manis uzskaitītajiem jau ir saprotams ar kādiem tik aizliegumiem nebija aplikts sabats. Faktiski, ja gribēja ievērot 100% burtiski visus priekšrakstus, tad sabatā cilvēks drīkstēja tikai gulēt gultā pilnīgi kails, bez segas un nekustēties.
Pirmie kristieši nekad neatteicās no sabata turēšanas. Sapulces vieta no sinagogām uz citurieni tika pārcelta galvenokārt pašu kristiešu drošības dēļ, jo tie tika stipri vajāti iesākumā no pašu tautiešiem, bet pēc 64. gada ugunsgrēka Romā jau valstiskā līmenī. Pie kam interesants fakts: pietika tikai kristietim sākt turēet saules dienu, jeb pirmo nedēļas dienu, kad vajāšanas tūlīt pret tiem beidzās. Nebija nemaz publiski jānolād Kristus, tikai vajadzēja atteikties no sabata, un brīvi varēja to Jēzu piesaukyt, un nekas par to vairs nedraudēja. Attiecīgi daudzi kristieši arī izvēlējās turēt augšāmcelšanās dienu, un turpināt jau brīvi piesaukt Jēzu Kristu. Bet šīs kristiešu draudzes ātri vien aisimilējās pagānu draudzēs un par Kristu aizmirsa, kā rezultātā vienkārši beidza eksistēt.
Galvenais augšāmcelšanās dienas turēšanas bums sākās Romas imperatora Konstantīna laikā, kad viņš ar likumu legalizēja kristietību un vēl kristiešus iecēla daudzos valsts pārvaldes amatos. Pretim prasot tikai “nenozīmīgas” izmaiņas kristiešu mācībā, starp kurām arī sabata pārcelšanu uz augšāmcelšanās dienu, vai pēc romiešu kalendāra saules dienu.
Tas īsumā par sabatu, bet turpinājums vēl sekos arī sabata tēmai…