Mēs ticam uz vienu Baznīcu

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Kas ir baznīca? Mūsu ticības apliecība sniedz atbildi, kura būtiski atšķiras no tā, kā citas baznīcas ir atbildējušas uz šo jautājumu. Anglikāņu Trīsdesmit deviņu artikulu 19. artikuls atkārto Augsburgas ticības apliecības VII artikulā doto definīciju, bet, izdarot raksturīgu izmaiņu, proti, iestarpinot vārdu “redzamā”. “Redzamā Kristus Baznīca ir draudze.. .” Tas tiek darīts, oponējot visām pārējām reformātu baznīcām. Tās, Cvinglija, Bucera un Kalvina vadītas, uzskatīja, ka patiesā baznīca ir neredzama. Anglikāņu izdarītais iestarpinājums, iespējams, radās, nostājoties apzinātā opozīcijā 1560.gada Skotijas ticības apliecībai, kura mācību par baznīcu savieno ar mācību par Trīsvienību un mācību par Kristus personu, apgalvojot: “Šī baznīca ir neredzama, zināma vienīgi Dievam, kas vienīgais zina, kurus Viņš ir izredzējis” [16, Cochrane, 175.lpp.].

Mūsu ticības apliecība nenodala redzamo un neredzamo baznīcu. Luters patiesi, tagad un toreiz, par baznīcu runāja kā par neredzamu, tomēr kopumā šo jēdzienu lietoja abās nozīmēs. Luteriskā teoloģija šodien atrastos daudz labākā situācijā, ja tā nekad nebūtu runājusi tā, it kā pastāvētu divas baznīcas, viena – redzama un otra – neredzama. Šis dalījums ir radies, pamatojoties uz reformātu mācību par predestināciju. Šīs mācības aizsākumi ir meklējami jau agrāk – Augustīna darbos un viduslaikos – Viklifa darbos. Neredzamo baznīcu veido visi izredzētie, redzamo baznīcu – visi kristītie. Cilvēks var būt vienas baznīcas loceklis, nebūdams piederošs otrai. Tādā gadījumā Kristība ir tikai ārēja zīme kristībai ar Svēto Garu. Cilvēkam, kurš nav izredzēts mūžīgajai dzīvībai, Kristība ar ūdeni ir tikai zīme, kurai nav turpmākas iedarbības.

Šādu dalījumu luteriskā baznīca ir noraidījusi kā nebiblisku. Saskaņā ar Jauno Derību Kristība nav tikai zīme, bet līdzeklis, kas nomazgā grēkus (Ef.5:26), “mazgāšana atdzimšanai” (Tit.3:5). Tādēļ nepastāv divas baznīcas – viena, kas ir redzama to cilvēku sadraudze, kuri ir saņēmuši atdzimšanas zīmi, un otra, kas ir neredzama to cilvēku sadraudze, kuri ir atdzimuši Svētajā Garā mūžīgajai dzīvībai.

Arī mūsu baznīca apliecina izredzētību mūžīgajai dzīvībai un zina, ka kristītie var būt zuduši, bet tikai viņu pašu vainas dēļ. Mēs zemojamies Dieva priekšā, kura apslēptos lēmumus, ko Viņš mums nav atklājis, mēs nesaprotam. Mēs noliecamies Dieva priekšā, kas “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1.Tim. 2:4), un kas tomēr tik daudziem ļauj pazaudēt mūžību. Jo mēs nekad nevaram atteikties no apsolījumiem, kuri ir pievienoti žēlastības līdzekļiem. Mēs nekad nevaram sacīt, ka Viņš savus apsolījumus nav domājis nopietni. Cilvēks var zaudēt Kristības svētību, ja viņš atkal un atkal no jauna, jā, ik dienas, ticībā nesaņem Kristus apsolījumu. Bet apsolījums paliek. Kristība saglabājas nemainīga.

Luterāņu un reformātu XVI gadsimta savstarpējos strīdos par Kristību, kurus mums vajadzētu izpētīt daudz pamatīgāk, mūsu teologiem patika atsaukties uz “vienu Kristību,” kā tas ir teikts Ef.4:5, kas tika iekļauta arī Nīkajas ticības apliecībā. Pamatojoties uz šo svarīgo Pāvila citātu, uz kuru balstās arī Augsburgas ticības apliecības VII artikuls, kā arī uz 1.Kor.8:6 “viens Dievs.. un.. viens Kungs,” Nīkajas ticības apliecībā vārds “viens” atkārtojas vairākkārt: “Es ticu uz vienu Dievu Tēvu.. un vienu Kungu Jēzu Kristu.. vienu svētu, katolisku un apustulisku baznīcu.. vienu kristību grēku piedošanai.” Tādējādi šeit apliecinātā un Jaunajā Derībā pamatotā “viena Kristība” noraida ne tikai ideju, ka Kristību ir iespējams veikt atkārtoti, bet arī šī sakramenta platonisku sadalīšanu fiziskajā kristībā un garīgajā kristībā.

Tas ir attiecināms ne tikai uz žēlastības līdzekļiem, bet arī uz baznīcu. Mūsu ticības apliecība apliecina tikai vienu baznīcu un nevis divas. Baznīca nevar tikt sadalīta divās – redzamajā un neredzamajā – baznīcās, neskatoties uz to, ko daži vēlākā laika teologi par to ir teikuši. Tādēļ mūsu ticības apliecības seko Nīkajas un Apustuļu ticības apliecībām un Jaunajai Derībai. Un tad, kad tiek uzdots jautājums, vai Augsburgas ticības apliecības VII artikuls runā par neredzamo baznīcu, kā šo artikulu saprot reformāti, vai par redzamo baznīcu, kā to ir interpretējuši anglikāņi, mums vienkārši ir jāatbild, ka jautājums nav pareizi uzdots; ne artikulā, ne arī Jaunajā Derībā šāds dalījums nav atrodams.

Lasi turpinājumu »