Augsburgas ticības apliecības VII artikuls krīzē
1868.gada 1.jūlijā Hanoverē uz savu pirmo sanāksmi bija pulcējusies Vispārējā evaņģēliski luteriskā konference (General Evangelical-Lutheran Conference). Tā iesākās ar dievkalpojumu Sv.Marka baznīcā. Dievkalpojumā sprediķoja tās avīzes redaktors Luthards. Lasījuma teksts bija 1.Kor.4:1; tēma “Par Jēzus Kristus kalpu patieso uzticību”. Sanāksmes sesijas ar uzrunu atklāja Hārless (Harless) no Minhenes. Visu viņa uzrunu smeldzīgi caurvija patiess aicinājums uz atgriešanos. Viņš runāja par to, cik nožēlojamā stāvoklī atrodas luterisms. “Ja mēs runājam par savām brūcēm un par to, kādas ciešanas tās mums rada, mums tik daudz nevajadzētu runāt par citu radītajiem ievainojumiem, bet par tiem, kurus neziņas un neticības dēļ esam sev nodarījuši paši.” Pēc tam tika dziedāta dziesma “Kungs Jēzu Kristu, paliec ar mums, jo vakars drīz būs klāt”. Tad Klīfots (Kliefoth) no Šverinas teica savus slavenos uzrunas vārdus: “Kas luteriskajā baznīcā saskaņā ar Augsburgas ticības apliecības VII artikulu tiek prasīts no baznīcas pārvaldes?”
Kaut mums būtu bijis vairāk laika, lai mēs varētu iedziļināties visā, kas norisinājās šajā sanāksmē, un lai mēs varētu ieklausīties šo diženo vīru teiktajā! Mums ir ārkārtīgi svarīgi zināt savu vēsturi, zināt, kas norisinājās iepriekšējā gadsimtā un šī gadsimta pirmajā pusē. Tas, kas ir izlasāms parasti lietotajās vēstures grāmatās, nav rakstīts ar izpratni un iejūtību attiecībā pret to, kas patiešām bija noticis; dažās vēstures grāmatās mēs atrodam tikai atsevišķus patiesības graudus, bet pārējais ir patiesības falsifikācija.
Tomēr gribētos norādīt, ka laikā, kad luterisms piedzīvoja vienu no nopietnākajām krīzēm, diskusiju centrā nonāca Augsburgas ticības apliecības VII artikuls. Tas notika situācijā, kad uz spēles tika likta ne mazāk un ne vairāk kā Vācijas luterisko teritoriālo baznīcu turpmākā pastāvēšana kā luteriskajām baznīcām. 1864. un 1866.gada karu rezultātā Prūsija bija sev pievienojusi Šlezvigu-Holšteinu, Hanoveri un elektorālo Heseni. Tas prasīja, lai arī šīs jaunās Prūsijas valsts provinces tiktu iekļautas Prūsijas savienībā. Vislabāk tā laika situāciju raksturo Hārlesa, luterāņu konferences prezidenta, vēstule, kuru viņš 1870.gada novembrī rakstīja Bismarkam. Vienlaikus līdzīga satura vēstuli kancleram nosūtīja arī katoļu bīskapu pārstāvis Vācijā bīskaps Ketlers no Maincas. Viņi abi izteica lūgumu, lai konstitūcijā, kura tika gatavota jaunajai Vācijas impērijai, tiktu respektētas baznīcu tiesības Vācijā. Tomēr šāds lūgums neguva atsaucību. (Dokumenti T. Hekeļa (Heckel) darbā Adolph von Harless, 482.lpp un turpmāk.) Hārless runāja par Vācijas konfesionālo luterāņu nopietnajām bažām, ka luteriskā baznīca vienu pēc otras varētu zaudēt tai piederošās teritorijas – rezultātā savukārt luteriskās baznīcas turpmākā pastāvēšana būtu iespējama tikai nelielās brīvajās baznīcās – vai arī ka luterisms varētu kļūt tikai par teoloģisku uzskatu citu, neluterisku, baznīcu ietvaros. “Tikai ar visdziļākajām skumjām sirdī var iedomāties, ka luteriskā baznīca .. Vācijā varētu apdzēst savu gaismekli” (485.lpp.).
Tad luterāņi ķērās pie Augsburgas ticības apliecības VII artikula izvērtēšanas. Tomēr bija par vēlu. Šodien, gandrīz gadsimtu vēlāk, Hārlesa pravietojums Vācijā ir piepildījies. Ārpus brīvajām baznīcām luterisms vairs nepastāv kā baznīca, bet tikai kā viedoklis, kā “teoloģiskās domas skola” vienā evaņģēliskajā baznīcā, kā to bija apgalvojuši Šleiermahers un Barts. Pat teritoriālās baznīcas, kuras nomināli un de iure ir luteriskas, de facto vairs nav saglabājušas luterāņu konfesionālo nostāju.
1868.gada sanāksmes dalībnieki pievērsās luterismam arī citur pasaulē – Skandināvijas valstīs un Amerikā. Amerikā tolaik bija uzsākta konfesionālo luterāņu sapulcēšana. Vispārējā padome (General Council) apvienoja konfesionālās sinodes, kuras vairs negribēja iet kopsolī ar Vispārējo konferenci (General Conference,1872). Tolaik jau visur varēja novērot pirmos ekumeniskās kustības aizsākumus. Jautājums par to, kas atbilstoši Svētajiem Rakstiem un ticības apliecībām veido baznīcas vienotību, vienmēr ir izraisījis pastāvošo savienību iziršanu un veicinājis jaunu savienību veidošanos. Luteriskās baznīcas vēsturē aizsākās jauna ēra.
Šodien mēs nevaram izvairīties no jautājuma, vai tas, kas notika ar luterismu Vācijā, tādā pašā veidā skars luterismu visā pasaulē. Vai luterisms visā pasaulē kļūs tikai par viedokli baznīcā, kura pieder kādai faktiski neluteriskai apvienībai? Stingri konfesionālie luterāņi Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā šodien jūtas pat vēl vientuļāki nekā viņu ticības brāļi Vācijā. Baznīcas, kurām viņi pieder, šodien tikai nomināli ir luteriskas. Līdzīgi procesi notiek arī Amerikā, turklāt ar tādu ātrumu, ar kādu Jaunajā pasaulē mēdz attīstīties visas lietas. To, ka luterisms šodien piedzīvo lielāko krīzi savā pastāvēšanas laikā, nespēj apslēpt ne lielo jauno baznīcu apvienību izveidošana Amerikā, ne gigantiskā Pasaules Luterāņu federācijas organizācija ar tās uzrādītajiem sešdesmit miljoniem “luterāņu,” kuriem tiek pieskaitīti arī to valstu ateisti un komunisti, kuras kādreiz bija aptvērusi reformācija. Vispārējā milzīgā neskaidrība attiecībā uz svarīgo Augsburgas ticības artikulu par baznīcu ir pierādījusi, ka šī krīze ir teoloģiska. Lai kāda vēl būtu tā nozīme, šis artikuls ir luteriskās baznīcas pamatdokuments (Magna Charta). Mēs visi darīsim labi, ja to pamatīgi izstudēsim, lai tādējādi būtu gatavi tiem uzdevumiem, kas mums ir jāpaveic.
Ieskaties