:: e – BAZNICA ::

Draudi maldu sludinātājiem

“Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! — ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļauna darītāji.” [Mt.7:21-23]

Pēc brīdinājuma sargāties no maldu sludinātājiem tagad seko draudi pašiem maldu sludinātājiem, un tādējādi pareizas un aplamas mācības vērtējums, kam ir izšķiroša nozīme pestīšanā, iznīcinoša sprieduma formā vēršas pret pašiem sludinātājiem. Jo tiem, kas beigu tiesā atsauksies uz glābjošo Kunga Vārdu un Viņu piesauks (sal.Rom.10:8-13), Kungs tad sacīs: “Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji!” Draudošais brīdinājums šiem maldu mācītājiem ir pilnīgas atstumšanas un pazudināšanas iespējamība. Albrehts Bengels savā īsajā šīs Rakstu vietas skaidrojumā ir sniedzis pamācību, kā, gatavojoties nākamajai tiesai, sevi pārbaudīt. Viņš papildina apsūdzētā aizstāvēšanās runu ar piezīmi:

“Mēs taču esam rakstījuši ekseģētiskus apcerējumus Vecās un Jaunās Derības rakstu vietām un grāmatām, mēs esam noturējuši ievērojamus sprediķus..”

Lietojot šeit pirmās personas formu, rakstītājs un sludinātājs šeit ietver pats sevi.

Apliecinājums viens pats neglābj; tiesa tiek spriesta par darbiem (2.Kor.5:10; 1.Kor.3:12-15), un mēraukla šeit ir — “tas, kas dara mana Debesu Tēva prātu” (Mt.7:21; sal.1.Jņ.2:17).

Satriecošais šīs pārbaudes spriegums izriet no tā, ka ir pierādāmi redzami darbi. Tādēļ šeit būtu nepareizi runāt par vārdu un darbu pretrunu. Savā aizstāvībā “daudzie” tieši norāda uz darbiem — sludināšanu, ļauno garu izdzīšanu —, kas veikti “Vārdā”, tātad atsaucoties uz Kristu un piesaucot Viņa Vārdu. Šeit vārdi un darbi tverami un uzskatāmi viens ar otru saistīti kā augstākais cilvēku ticamības apliecinājums.

Bet Kungs un apustuļi draudzei vairākkārt ir norādījuši uz šādas iespaidīgas maldu mācības iespējamību, un tas pieder pie beigu laika zīmēm (Mt.24; Mk.13; Lk.21; sal.īpaši 2.Tes.2:9-12; Ap.d.7:9-25). Precīzāk apsverot, jāsecina, ka Gara darbība un zīmes šeit visnotaļ ir saskatāmas, kamēr Gara nesējs pats lemts pazušanai.

Uz izbrīnītā vai arī sašutušā mācekļa vārdiem: “Meistar, mēs redzējām kādu cilvēku Tavā Vārdā izdzenam ļaunus garus, un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neturas pie mums,” Kungs viņam atbild: “Neliedziet, jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums” (Lk.9:49-50; Mk.9:38-40). Tas nav — paturot acu priekšā beigu tiesas apvārsni — aicinājums būt vienaldzīgiem pret vērtējumu, izlemšanu. Šajos vārdos tikai tiek izcelta atšķirība starp amatu un personu, uz ko bieži ir norādījuši reformatori, it īpaši tur, kur draudēja iespēja, ka cilvēki Dieva vietā paši grib noturēt beigu tiesu. Ar paļāvību var teikt, ka Gara — kas pausts apliecinājumā, ka Jēzus ir Kungs (1.Kor.12:3) — zīmes top izzināmas un darbojas, piem., vārda sludināšanā, Kristībā, Vakarēdienā un grēku piedošanā. Norisēs, kas notiek pēc Kunga vārda, piepildās tas, ko Kungs savā vārdā ir apsolījis darīt. To draudze drīkst zināt, un tas tai jāzina, un atbildīgajā izvērtējumā tiks noskaidrots — vai tīri tiek sludināts Evaņģēlijs un pareizi, t.i., pēc Kunga iestādījuma, tiek pārvaldīti sakramenti.

Kunga brīdinājums maldu mācītājiem ar biedinošo atgādinājumu par pazudināšanu beigu tiesā sniedzas būtiski dziļāk. Tas attiecināms uz katru skolotāju, mācības sludinātāju un tās apliecinātāju viņu neizdibināmajos sirds dziļumos, kas varbūt pat viņiem pašiem ir aizklāti. Pretruna, kas tādējādi tiek atklāta, slēpjas tur, ka Kungs gan tiek uzrunāts par Kungu un tiek sludināts, taču pietrūkst tās kalpa paklausības, kurš dara Kunga prātu — kas ir nepieciešams, ja esi Viņa īpašums. T.i., šeit ir nostājies kaut kas starp Kungu un mācekļa patību; trūkst tās gribas vienības, kas izveidojas, kad mūsos iemājo Gars. Jo darīt Kunga prātu vienmēr nozīmē, ka Viņa griba ir mūsu griba un ka mūsu griba atmirst, jo mēs dzīvojam Kristū un ticībā uz Viņu (Gal.2:20; Fil.1:19-26).

Ja brīdinājumā par maldu sludinātājiem lieta grozās ap svešu mācību saturu, kas nevar nest labus augļus pestīšanai, mūžīgajai svētlaimei, tad brīdinājumā maldu sludinātājiem runa ir par to, ka beigu tiesas gaismā jāatklāj pati ļaunuma sakne. Šeit nav runa par citiem, bet gan jautājums tiek uzdots mums pašiem — vai mēs, runājot un darbojoties Jēzus Kristus Vārdā, savā sirdī Viņam patiešām arī piederam. Arī tam Kalna sprediķis ir pamācība un mēraukla. Atgādinājums par gaidāmo tiesu vienmēr būs aicinājums atgriezties, aicinājums, kam jāskar sirds, kamēr vēl nav par vēlu.

Kungs, ar savu tiesas stingrību Tu gribi mūs aicināt atgriezties, kamēr tam vēl ir laiks. Tu pazīsti mūsu sirdis un mūsu gribas vājumu, mēs Tevi lūdzam — atjauno mūs ar sava Gara dāvanu, ka atmirtu mūsu pašu griba, kur tā seko savām vēlmēm un dziņām, lai pēc Tava prāta mūsos atdzīvojas atjaunotais cilvēks, lai Tu pilnībā būtu mūsos un mēs pilnībā –Tevī.

“Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu” (Ps.51:13). Āmen.