Theosis

Saistībā ar pestīšanu pie Atanasija mēs ievērojam kādu būtisku terminu theosis. Patiesībā tas ir ļoti grūti izskaidrojams vārds, kuru varētu tulkot kā dievišķošana jeb deifikācija.

Tā kā Kristus, būdams Dievs, ir pieņēmis pilnīgi cilvēcisku dabu, cilvēks var cerēt, ka sasniegs pilnīgu un autentisku cilvēcību. Kristū, kas ir Logoss tapis cilvēks, cilvēks var saņemt visciešāko dalību dievišķajā: mūžīgo dzīvību un nemirstību. Galvenā theoșis iezīme, pēc baznīctēvu mācības, ir tieši nemirstība (athanasia) vai neiznīcība (aphtharsia). Vienīgi vārds theosis spēj adekvāti atspoguļot apsolījuma un dāvanas unikālo dabu.

Theosis sevī ietver personīgas attiecības un saistību ar Dievu. Bet pamatā theosis ir cilvēka restaurācija no mirstības uz nemirstību; tas nozīmē, ka ticīgajam ir dots līdzeklis, caur ko viņš var atgriezties savās sākotnējās attiecībās ar Dievu. Citiem vārdiem glābšana nav ar grēku izpostīto likumīgo attiecību atjaunošana. Drīzāk tas ir piepildījums, atjaunotne, apskaidrība, perfekcija un visas cilvēka būtnes deifikācija,

Atanasijs to izsaka šādi:

Patiesība mums atklāj, ka Logoss nav viena no radītām būtnēm; Viņš pats ir tās Radītājs. Jo Viņš pieņēma cilvēka miesu tādēļ, lai Viņš kā Radītājs varētu atjaunot šo miesu un sevī padarītu to par dievišķu, lai cilvēks, pateicoties vienībai ar Kristu, varētu iekļūt Debesu valstībā. Bet pats cilvēks, kas ir daļa no radības, nekad nebūtu spējis kļūt līdzīgs Dievam, ja Dēls nebūtu patiess Dievs..

Tāpat arī cilvēks nebūtu atbrīvots no grēka un pazušanas, ja Logoss nebūtu pieņēmis mūsu dabisko, cilvēcisko miesu. Cilvēks arī nebūtu spējis kļūt līdzīgs Dievam, ja Vārds, kas tapa miesa, nebūtu nācis no Tēva – ja Viņš nebūtu patiess Viņa paša Vārds.

Mācība par theosis nav tik viegli izprotama, jo tā pieder pie mistiskās pestīšanas izpratnes formām, kas raksturīgas grieķu tēvu tradīcijai. Šīs mācības problēma ir tieši tajā apstākli, ka tā padara neskaidru atšķirību starp radību un Radītāju, cilvēku un Dievu.

Lai arī mūs no Atanasija šķir liels laika posms, būtiskas atšķirības domāšanas veidā un terminoloģijā, tomēr viņa mācībā mēs viegli atpazīstam Svēto Rakstu Kristu, kuru pielūdz visa kristīgā draudze. Viņš, kas ir iemiesojies, tapis miesa, vienlaikus ir ar Tēvu vienāds būtībā (homoousios), proti, patiess cilvēks un patiess Dievs. Un tas ir vitāli svarīgi cilvēka pestīšanai, jo pestīšana nebūtu iespējama, ja Viņš būtu citāds.

Kā Atanasijs apliecina, pestīšana un radīšana ir cieši saistītas. Pestīšanu īstenoja pats visuvarenais Radītājs, lai grēkā kritusī radība varētu tikt atjaunota savā sākotnējā stāvokli.