Bībeles mācība par grēka cēloni
Noklausies šo e-publikācijuĪsā veidā Bībeles mācība par grēka cēloni apkopota Augsburgas ticības apliecības XIX artikulā:
Par grēka cēloni baznīca māca: lai gan Dievs ir radījis un uztur dabu, tomēr grēka cēlonis ir ļauno, proti, velna un bezdievju griba, kuri paši, bez Dieva līdzdalības, novēršas no viņa, kā to apstiprinājis Kristus: “Velns, melus runādams, runā pēc savas dabas.” (Jņ.8:44)
Mārtiņš Hemnics šajā sakarībā norāda, ka ir nepieciešams paskaidrot ko īsti nozīmē izteikums, ka Dievs nav grēka cēlonis, jo daži uzskata, ka lai gan Dievs nav sākotnēji radījis grēku, tomēr viņš ne tikai pieļauj grēku, bet arī to rada cilvēkā.
Rūpīgi analizēdams Svēto Rakstu pantus, kas attiecas uz jautājumu par grēka cēloni, Hemnics secina, ka grēka cēloņi ir sekojoši:
- Sātans pats novērsās no Dieva un pēc tam ieveda maldos mūsu pirmos vecākus, tā kā tie padzina Svēto Garu kā savu vadītāju. Kad visas šīs dievišķās dāvanas un spēki bija pazaudēti, tad cilvēku pārpludināja iekāre.
- Raksti māca, ka “Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks” [Rom.5:12], no kā mēs visi to esam mantojuši, jo “grēks ir no pasaules” [1.Jņ.2:16].
- Šajā samaitātības stāvoklī velns īsteno savu tirāniju, pārliecinot, kārdinot, piespiežot, kā arī citos veidos.
Mārtiņš Hemnics piebilst, ka lai mūsu ticība būtu stingra un nešaubīga, nepieciešams apskatīt arī iebildumus, kas pamatojoties uz atsevišķiem Rakstu izteikumiem celti pret patieso Rakstu mācību jautājumā par grēka cēloni.
Viens no iebildumiem ir ņemts no Pāvila 1. Vēstules korintiešiem [12:6]: “Ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem.” Tomēr Hemnics pamatoti norāda, ka šis pants runā vienīgi par baznīcu un Dieva svētīgajiem darbiem baznīcā.
Vēl viens iebildums ir saistīts ar pravieša Jesajas vārdiem: “Tu, Kungs, pārliecināji (pievīli) mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani!” [Jer.20:7] Tomēr no konteksta ir skaidrs, ka Jeremija savā ziņā sūdzas par Dieva rīcību, kurš ar labiem vārdiem viņu ievilinājis pravieša amatā, kuru Jeremija negribējis uzņemties. Tomēr Dievs izrādījās stiprāks: “..kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, – tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” [Jer.20:9] Tātad pravietis runā nevis par Dievu kā grēka cēloni, bet par to, ka viņš nespēja pretoties Dieva aicinājumam.
Protams, viens no galvenajiem iebildumiem apskatāmā jautājuma sakarībā ir Dieva vārdi par Ēģiptes faraonu: “Es nocietināšu viņa sirdi” [2.Moz.4:21; 7:3]. Daudzi mūsdienu skeptiķi izmanto šo stāstu, apgalvojot, ka Dievs ir ļauns un nežēlīgs, un daži pat apgalvo, ka stāsts par Ēģiptes faraona sirds nocietināšanu un tai sekojošo Ēģiptes pirmdzimto nogalināšanu ir viens no iemesliem, kādēļ tie vairs netic Dievam.
Tradicionālā Kalvina un viņa sekotāju atbilde ir – Dievs ir nolēmis faraonu pazušanai un tā kā viņš var darīt, ko viņš vēlas, tad neviens šajā sakarībā nevar neko iebilst. Daudzi skeptiķi šādu apgalvojumu dēļ uzskata, ka kristietība ir absurda. Krietnam kalvinistam šādā gadījumā ir viena atbilde: Nu, un? Tā ir tava problēma!
Mārtiņš Hemnics norāda, ka šādos gadījumos, kad burtiska kāda Bībeles panta izpratne ir pretrunā ar kādu citu ticības artikulu, kas iedibināts balstoties skaidros Rakstu vārdos, ir jāatsakās no burtiskas neskaidrā panta izpratnes. Tādējādi nedrīkst sacīt, ka faraona stūrgalvības cēlonis bija Dievs vai ka Dievs bija tas, kurš apcietināja faraona sirdi.
Vispirms ir jāievēro, ka faraona sirds jau sākotnēji bija cieta, tā ka Dievs neko jaunu tajā neradīja, nedz arī viņš svārstīgo faraona sirdi padarīja stūrgalvīgu un spītīgu pret paša faraona gribu. Kā to norāda pravietis Ecechiēls, cilvēku sirdis pēc savas dabas jau ir akmens sirdis [Ec.11:19, 36:26]. Tādējādi Dievs atstāja faraona sirdi tādu, kāda tā jau bija no pasaules. Šeit Hemnics atsaucas uz Augsutīna vārdiem:
“Kad Dievs nemīkstina, tad par viņu tiek sacīts, ka viņš nocietina”.
Dievs šeit lieto tādu pašu vārdu “nocietināšu” (חָזַק), kādu viņš lieto aicinot Ābrahāmu vai pravieša Ecechiēla grāmatā runājot par savām avīm: “ievainotās pārsiešu un slimās stiprināšu.” [Ec.34:16] Bez šaubām starp slimo avju stiprināšanu un faraona sirds nocietināšanu pastāv atšķirība, lai gan lietots ebreju valodā ir viens un tas pats vārds. Avju gadījumā Dievs patiešām var dāvāt tām spēku, kura tām iepriekš nebija, jo viņš pats ir šā spēka avots un pats vēlas to dot “pēc Savas gribas labā nodoma” [Ef.5:1].
Neko tamlīdzīgu nevar sacīt par faraona sirds nocietināšanu, jo doma ir pilnīgi citāda, lai gan vārds lietots viens un tas pats. Piemēram, Ps.147:13 par Dievu tiek sacīts, ka “Viņš nostiprina tavu vārtu aizšaujamos”, bet Ecechiēla 30:25 Tas Kungs saka: “Tiešām, Es stiprināšu Bābeles ķēniņa elkoņus, bet Ēģiptes ķēniņa elkoņi sašļuks.” Uzvara un miers ir tā kunga dāvana, tādēļ šeit nedrīkst runāt par nocietināšanu tādā pašā nozīmē, kā runājot par faraona sirds nocietināšanu, jo faraona gadījumā tā nav Dieva dāvana, bet sods. Šādu Svēto Rakstu pantu apskatīšana, kur lietots viens un tas pats vārds palīdz tuvoties pareizai izpratnei. Raksti saka, ka Dievs nocietināja faraona sirdi, un, ka pats faraons nocietināja savu sirdi. Daudzviet citur Rakstos atrodami līdzīgi izteikumi, kas skaidrojami Mūsu Tēvs lūgšanas vārdu gaismā: “neieved mūs kārdināšanā”, ko Jēkabs savā vēstulē skaidro šādi: “Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.” [Jēk.1:13-14]
Mārtiņš Hemnics norāda, ka dažus šajā sakarībā mulsina ebreju valodas gramatika, jo vārds “nocietināt” šeit ir formā, kas apzīmē transitīvu, arvien pieaugošu darbību un norāda arī uz citu personu, kas veic šo darbību, tomēr citur Rakstos tas ne vienmēr ir tā. Šī darbība ebreju valodā var apzīmēt arī atteikšanos iejaukties, pamest kādu pašu savā ziņā. Šie atzinumi palīdz faraona sirds apcietināšanu saprast šādi:
“Es nocietināšu faraona sirdi, Es atstāšu viņu bez ievērības; Es atļaušu viņam rīkoties saskaņā ar viņa sirds cietību.”
Tādējādi šis izteikums, kā to liecina arī baznīcas tēvu Ireneja un citu skaidrojumi, nozīmē, ka Dievs pieļaus faraona sirds apcietināšanu, bet nevis tādā nozīmē, ka Dievs vēlētos vai atbalstītu kaut ko ļaunu, vai būtu pret ļaunumu vienaldzīgs. Tādējādi mēs gan sakām, ka Dievs nocietina faraona sirdi, bet viņš to ne vēlas, nedz arī dara.
Vēl viens pants, ko apskatīsim šajā sakarībā ir pravieša Jesajas vārdi: “Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no Taviem ceļiem un nocietināji mūsu sirdis, ka Tevis vairs nebīstamies?” [Jes.63:17]
Patiesībā pravietis Jesaja nevaino Dievu par Israēla nomaldīšanos un sirds nocietināšanos, bet šeit atkal parādās savdabīgais ebreju izteiksmes veids. Tie ir lūgšanas vārdi, ar kuriem, nožēlodami grēkus, jūdi metās pie zemes Dieva priekšā. Pats pravietis Jesaja izskaidro savus vārdus, sacīdams: “Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz Savām rokām jau kopš seniem laikiem. Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem.” [Jes.63:9-10] Tālāk pravietis saka: “Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no Taviem ceļiem un nocietināji mūsu sirdis, ka Tevis vairs nebīstamies?” [Jes.9:17]
Te ir redzams, ka tad, kad Dievs vairs nedod savu žēlastību, kas apskaidro prātu un mīkstina akmens cieto sirdi, prāts kļūdās un sirds apcietinās. No Sīraka gudrības grāmatas [15:11-12] ir redzams, ka jūdu vidū pastāvējusi vēlme sagrozīt pravieša Jesajas vārdu nozīmi tā, it kā pats Dievs būtu grēka cēlonis. Tomēr Sīraks šādas domas stingri noraida. Raksti māca, ka Dievs nocietina sirdi, apstulbina prātu un padara aklu, bet tas ir sods par agrākiem grēkiem, īpaši par tiem, kas saistīti ar dumpīgu un stūrgalvīgu pretošanos Svētajam Garam. Jesaja skaidri apliecina, ka Dievs nesis jūdu tautu uz savām rokām, bet tie bijuši nepaklausīgi un apkaitinājuši Svēto Garu. Tādēļ notiek tā, kā Pāvils saka: “Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas” [Rom.1:28]. Šie izteikumi liecina, ka Dievs soda grēku, kas radies nicinājuma dēļ pret viņa vārdu. Ļaunuma iemesls nav Dievs, bet pašu cilvēku stūrgalvība un sirdscietība, nicinājums pret Dieva vārdu.
Kā to norādījis Augustīns un daudzviet arī Luters, Dievs soda cilvēkus par grēkiem ar citiem – vēl lielākiem grēkiem. Mēs nevaram to pilnībā saprast un izskaidrot ar prātu, bet ir jāapzinās, ka arī šo grēku iemesls nav pats Dievs.
Grēks tiek sodīts ar grēku tādēļ, ka cilvēks ir tik dziļi iestidzis grēkā un tik tālu atkāpies no Dieva, un tik cieši saistīts velna valgos, ka viņš pats liek pār sevi nākt Dieva dusmām un padara Dieva sodu vēl lielāku.
Sirds cietības un garīga aklums iemesls ir nevis Dievs, bet pats cilvēks. Vēstulē romiešiem [11:11] Pāvils jautā: “Es jautāju tālāk: vai viņi paklupuši, lai ietu bojā?”, tas ir, vai tāds bijis Dieva nolūks? Pāvila atbilde ir – “nebūt ne”. Vai kā lasām psalmā: “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba.” [Ps.5:5]
Nākošais teksts, kas mums jāapskata, ir Pāvila vārdi Vēstulē romiešiem, kur apustulis par pagāniem saka, ka “Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas” [Rom.1:28]
Pāvila izpratni šajā sakarībā labi paskaidro viņa sacītais Vēstulē efeziešiem, kur Pāvils mudina kristiešus nedzīvot tā, kā dzīvo pagāni, kas “sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva, zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību.” Pāvila vārdi liecina, ka pagānu aptumšotais prāts ir viņu pašu darbs. 81. psalmā [9-12] pats Dievs paskaidro šo jautājumu: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Atplet savu muti, lai Es to piepildu! Bet Mana tauta neklausīja Manu balsi, Israēls Mani negribēja. Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā, lai viņi staigā pēc sava prāta.”
Līdzīgi runā Pāvils: “Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas.” [Rom.1:24] Ir skaidrs, ka iekāre nenāk no Dieva, bet no pasaules [1.Jņ.1:16].
Tādējādi Dievs nodod cilvēkus viņu pašu sirds kārības, ļaujot cilvēkiem sekot pašiem savām kārībām. Tas ir veids, kā Raksti runā par šiem jautājumiem, proti, kad Svētais Gars vairs nevalda pār cilvēku, cilvēks grimst pats savā iekārē, sirds cietībā un prāta aptumšotībā. Šis izteiksmes veids ir labi saprotams no piemēra, kad Pilāts nodod Jēzu jūdu rokās, tas ir, viņš vairs neaizsargā Jēzu un nepiespiež jūdus, bet ļauj tiem vaļu darīt to, ko tie vēlas. Tiklīdz Svētais Gars vairs nevalda pār cilvēku, viņā sāk valdīt viņa paša miesas kārība: “Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit. Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” [Gal.5:16-17]
Vēl viena Rakstu vieta, kas prasa paskaidrojumu ir 2. Samuēla grāmatas [24:1], jo šķiet, ka tas, kurš mudina Dāvidu uz grēku ir pats Dievs. “Tad Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēlu, un viņš skubināja Dāvidu pret tiem, sacīdams: “Ej un saskaiti Israēlu un Jūdu!”
Tomēr ebreju komentatori šo tekstu skaidro tā, ka pati Dāvida sirds ir rosinājusi viņu uz šādu rīcību. 1. Laiku grāmatā [21:1] šis notikums skaidrots tā: “Un cēlās sātans pret Israēlu un pavedināja Dāvidu saskaitīt Israēlu.” Dievs kā šī grēka iniciators tiek minēts tādā sakarībā, ka Dāvida rīcība ir sods par viņa iepriekšējiem grēkiem. Arī, piemēram, kad Ījabs saka: “Dievs deva, Dievs ņēma” [Īj.1:21], ņēmēji patiesībā bija laupītāji, bet Ījabs atzīst, ka tas noticis ar Dieva atļauju. Apskatīsim šajā sakarībā vēl vienu piemēru.
“Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav. Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini, lai atzītu no saules lēkta līdz saules rietam, ka bez Manis cita nav neviena. Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara! [Jes.45:5-7] Kā arī vēl viena Vecās Derības pravieša Amosa vārdus: “Vai var gadīties pilsētā kāda nelaime, kam Dievs nebūtu licis notikt?” [Ām.3:6]
Agrīnās baznīcas tēviem šie teksti radīja grūtības. Tomēr no paša teksts ir skaidrs, ka runa te ir par sodu kā ļaunumu. Dieva sods mums nešķiet nekas labs.
Apkopojot atbildes uz iepriekšminētajiem jautājumiem, Mārtiņš Hemnics secina:
- Dievs nerada ļaunu, nedz arī ir tā cēlonis, bet viņš vienkārši to pieļauj.
- Kad Dievs atļauj ļaunām lietām notikt, viņš tām arī novelk robežas, nevis ļauj iet savu ceļu [Īj.1:12; 2:6]. Dievs arī nosaka, kur un kad viņš pats iejauksies bezdievīgo rīcībā [1.Moz.15:16; Mt.23:32; Lk.13:6-8].
- Dievs ir saistījis velnu tumsības važās un izrīkojas ar viņu kā ar traku suni, tomēr pat tad viņš iegrožo velna darbus vai nu pievelkot ķēdi ciešāk vai pavēršot velnu citā virzienā. Tāpat viņš aptur un ierobežo daudzus bezdievīgo centienus, maina viņu plānus un liek tiem pievilties savās cerībās. Dažreiz Dievs to dara savas baznīcas dēļ, dažreiz pašu ļaunuma pārņemto cilvēku dēļ. Tā Ēzavs klusībā domā: “Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu.” [1.Moz.27:41] Bet Dievs tā izmaina lietu izkārtojumu, ka beigu beigās Ēzavs sagaidīja sava brāļa atgriešanos mājās ar skūpstu [1.Moz.33:4]. Līdzīgi arī Dievs liek ēģiptiešiem ar prieku atdot jūdiem savas zelta un sudraba rotaslietas un attur Balaamu no lāsta [5.Moz.2:25]. Līdzīgā veidā Dievs iejaucas arī notikumos, kas saistīti ar Dāvida dzīvi, satriecot Absaloma ļaunos nolūkus un paglābjot Dāvidu. Tā Salamana pamācībās lasām: “Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā tāpat kā ūdens strauti, un Viņš liek tai noliekties turp, kurp Viņš grib.” [21:1]
- Velna iededzinātās un cilvēka gribas radītās ļaunuma liesmas Dievs izmanto sodam. [2.Sam.16:5; Jes.10:15; 2.Lku.21:16]
- Baznīcā Dievs bieži muļķīgos bezdievju nodomus pārvērš labajā. Piemēram, kad brāļi pārdod Jāzepu verdzībā, pats Jāzeps saka, ka tas ir bijis Dievs, kas to darījis [1.Moz.45:8]. Bet Dievs nav bijis ļaunuma cēlonis, bet tieši otrādi, pārvērtis ļauno labajā [1.Moz.50:20].
Tādējādi Dievs nekad nerada ļaunumu un negrib to, bet viņš spēj izmantot ļaunumu savā un ticīgo labā. Beigu beigās viss ir Dieva rokās un bez viņa ziņas nekas nevarētu notikt. Dažas lietas Dievs izmanto, lai vieniem nestu svētību, bet citiem sodu pēc sava mūžīgā nodoma, kas cilvēkam nav zināms un izprotams, bet arvien ir pilnīgi taisnīgs. Dievs izmanto pat ļaunus cilvēkus, lai vairotu un stiprinātu labo.
Noskaidrojuši, ka Dievs nav ļaunuma cēlonis, mēģināsim pārdomāt un analizēt jautājumu – vai Dievam vispār ir kāda saistība ar ļaunumu?
Ieskaties