Gan cīnijos es vārgulis [85]

Tev, Jezus, savam glābejam Es savas kaites sūdzos,
Nāc palīgā man nabagam Un klausi, ko es lūdzos!
Dod manim īstu ticibu Un viņas dzīvu spēku,
Atmest grēku,
Uzvarēt kāribu Un kalpot tev ar prieku.

Kungs, tu šos svētos likumus Pats saviem ļaudīm devi:
No sirds tev Dievu mīlēt būs Un tuvāku kā sevi.
Kad pēc šiem vārdiem ticibā Tev prātu, Dievs, nododu,
Tad atrodu
Sirds-mieru dzīvibā, Pēc nāves debes-godu.

Lai man no tev ne-atšķir, Dievs, Ne pasaul’s prieks, ne bēdas;
Tu svētibu tiem solijis, Kas staiga tavās pēdās.
Lai es pastāvigs palieku Un uz tev, savu draugu,
Allaž raugu
Un kamēr dzīvoju, Iekš svētišanas augu.

Ak Jezus, manas dvēsles draugs, Redz, kā man pasaul’ biede!
Kad bailēs mana sirds tev sauks, Tu manu sirdi dziede!
Nekad tev ne-aizmirsišu, Un kad es mirstot vaidu,
Uz tev gaidu,
Tad nāci, Jezus, tu, Atvieglot nāves gaitu.

Gan cīnijos es vārgulis Tiem grēkiem preti stāvēt;
Pēc goda kroņa debesīs Dzīties negribu kavēt.
Dod spēku man iekš vājības, Ka es caur tavu Garu
Labu daru
Un tev iekš godibas Tur mūžam satikt varu.