Ak Dievs, tu lēnigs Dievs [417]

Ak Dievs, tu lēnigs Dievs, Tu žēlastibas avots!
No tavas lēnibas Viss labums mums tiek iedots;
Liec manim veselam Šo miesas būdu nest,
Un palīdzi iz sirds Netaisnas domas mest.

Lai, Tēvs, es daru to, Lai daru neapnicis,
Pēc ka tu esi man Šai pasaulītē licis;
Kas man ir jādara, Lai tšakli pasteidzās,
Un lai caur tev mans darbs Pareizi izveicās.

Liec man, ak mīļais Dievs, To runāt, kas der lieti,
Slēdz manu muti pats Priekš visām blēņām cieti,
Un kad es runāju, Kur nākās runāt man,
Dod vārdiem padomu Un gudru saprašan’.

Kad bēdas uz man brūk, Dod visai neizbīties,
Bet prātam stipram būt, Pret bēdu-viļņiem dzīties.
Dod man ar lēnu prāt’ Uzvarēt naidnieku,
Un kad man vaijaga, Drīz atrast padomu.

Ar katru cilvēku Dod mīligi saieties,
Bet neliec drauga pēc No taviem vārdiem šķiebties.
Ja tu man apsvēti, Ja manta man būs kļūt,
Tad neliec pie tās klāt Netaisnam grašam būt.

Dod taisni cīnities Caur pasaul’s bēdu-vietu,
Kur man ir jalaužās Ar dažu grūtu lietu;
Kad maizi vezumā Asarām būs ēst,
Dod sirmu galvu man Tomēr ar godu nest.

Kad mana stundiņa, Kungs Jezus, man atnācīs,
Tad žēlo man un glāb, Kad nāve man nomācīs;
Lai tad pie kristitiem Mans kaulu-palieks dus,-
Ta dvēselite, Kungs, Tad tavā rokā būs.

Kad visus mirušus Tu viņā dienā celsi,
To smilšu slogu tu No mana kapa velsi,
Tad manu dvēselit’ Ar miesām apģērbi
Un izredzētiem man Iekš debess pieskaiti.