Sist pie krūts un sacīt tā [322]

Tevi, Dievs, es meklēt sāku, Klausi manas lūgšanas,
Ar ko tavā priekšā nāku, – Prāts man ļoti bailejās.
Mana sirds iekš bailēm stāv Noskumusi līdz pat nāv’.
Tev es savas bēdas sūdzos, Žēlastibas no tev lūdzos.

Kungs, tu visus pie sev sauci, Kas par bēdu nastām sūdz;
Tu nekad no sev netrauci, Kas priekš tavām durvīm lūdz.
Tapēc es ar klaudzinu, Žēlastibas mekleju;
Žēlo mani, – vels man biede! Vājš es esmu, – Kungs man dziede!

Taisni vārdi tie palicīs, Ko te esi runajis.
Ko tu solijs, tas noticīs; Tu, Kungs, pats tā sacijis:
„Bēdigs cilveks, piesauc man!” Tapēc nāku aridzan,
Mīļais Tētīt, tavā priekšā, – Klausi man un laid man iekšā!

Tu šo vārdu, – to es zinu, Ar priekš man uzrakstijis;
Kristus asins, tas ir viņu Kā kāds zieģels aizspiedis;
Tev nepatīk grēc’nieka Mūžiga pazušana;
Kas no grēkiem grib atstāties, Tam būs mūžam labi klāties.

Kungs, tu nerunāsi melus, – Taviem vārdiem uzticu;
Tapēc loku savus ceļus, Savus grēkus izsaku:
Tētīt, es tas nerātnis, Tavu mantu izšķērdis;
Tavus vārdus daudz apsmējis, Grēku ceļos tīši skrējis.

Visur grēkus pie sev jūtu, Daudz ir man noziedzibas.
Man vēl daudz jaruna būtu, Kauns to liedz un asaras;
Es grib’ ar to muit’nieku Sist pie krūts un sacīt tā:
Žēlo, Dievs, man grēcinieku! Liec man atkal dzirdēt prieku!

Mana sirds neaizrunājās, Parādus es neliedzu;
Bet es krītu Tev pie kājām: Cieties ar man nabagu!
Es gan labprāt maksatu, Bet es pats to nespēju;
Saņem to, ak Tēvs pie sevis, Ko mans galv’nieks par man devis!

Saņem Jezus rūgtu nāvi, Viņa dārgas asinis,
Dusmās man vairs neuzstāvi, – Viņš par man atstāvējis!
Uz to vien es paļaujos, Viņa mokām pieķeros;
Viņa asinis un miesa Mana žēlastibas tiesa.

Svētu prieku sajust sāku, Tu, Kungs, man atspirdzini!
Uz to, Jezus, baudīt nāku Tavu mies’ un asini.
Dod man iekš to cienīgi, Dod man dzert to ticīgi;
Dod, ka drīz tev sirdī manu, Savas dvēselites ganu.