Laicīgais apsolījums un garīgais apsolījums

“Es to svētīšu.” [1.Moz.17:16]

Apsolījums, kas šeit tiek dots Sārai, ir neizsakāms un nenovērtējams.

Sv. Pāvils [Rom.4-19-24] ievēro apstākli, ka apsolījums Ābrahamam vēl bija dots tikai Vārdā, un lietas, kas tika apsolītas, vēl nebija redzamas. Tas abiem dievbijīgajiem laulātajiem būs ļoti ķēries pie sirds. Jo kā gan tie būtu varējuši cerēt sagaidīt pēcnācējus no savām miesām, kas jau bija pamirušas, vecuma dēļ kļuvušas nepiemērotas bērnu radīšanai? Sāra šai ziņā bija gluži kā nedzīva miesa, no kuras nebija cerību sagaidīt nevienu augli jeb mantinieku.

Tā nu šis stāsts mums līdzībā parāda arī mirušo augšāmcelšanos. Jo no pamirušās miesas nāk ne tikai parasts auglis, bet vīriešu dzimuma auglis, kas tiek celts par daudzu pagānu, daudzu ķēniņu un tautu tēvu.

Turklāt īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka šie apsolījumi, ko Dievs dod Ābrahamam, sevī ietver Kungu Kristu, jā, mūžīgo dzīvošanu, kaut arī šķiet, it kā tie nerunātu par Kristu, bet par Īzaku. Tādēļ Sv. Pāvils [Rom.4:23–24] saka, ka tas rakstīts nevis Ābrahama, bet mūsu dēļ, un arī mums jātic, kā ticējis Ābrahams. Jo laicīgais apsolījums ir kā rieksts, kurā apslēpts kodols – Kristus un mūžīgā dzīvošana. Tādēļ čaumala, kurā šis kodols ir ieslēgts, Kristum atnākot, tiek salauzta, tas ir, laicīgais apsolījums beidz pastāvēt, un tā vietā nāk garīgais.