Mazu brīdi – un mūžība

“Vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet.” (Jņ.16:16)

Šis teikums no svētdienas evaņģēlija lasījuma tiek atkārtots trīs reizes. Acīmredzot tas bija kaut kas, ko Jēzus gribēja uzsvērt. Mēs zinām, ka Jēzus izmantoja to pašu metodi, ko citi Israēla skolotāji, mācīdami Rakstus. Viņi pastāvīgi atkārtoja to, kas bija svarīgs, un lika saviem mācekļiem to no jauna uzklausīt, tā ka tas iegūlās viņu apziņā un nostiprinājās viņu atmiņā.

Kas te nu bija tik svarīgs? Uz ko Jēzus norāda?

Pirmām kārtām, uz to, kas notika nākamajā dienā, kad viņam bija jāmirst. Mazu brīdi viņam no tiem bija jābūt šķirtam. Taču viņš augšāmcelsies, un tie viņu redzēs no jauna. Viņi ies cauri lielām bēdām tāpat kā sieviete, kas dzemdē bērnu. Taču viņu prieks kļūs jo lielāks, un neviens viņiem nevarēs atņemt šo prieku.

Bet Jēzus norāda uz kaut ko vairāk. Viņš domā par dienu, kad viņš tos atstās un atgriezīsies pie sava Tēva. Pēc tam tie viņu vairs neredzēs tā, kā tie viņu bija redzējuši četrdesmit dienu laikā. Taču arī šī šķiršanās būs tikai uz mazu brīdi. Pēc tam tie viņu atkal redzēs – mūžīgi.

Tādējādi ar “mazu brīdi” tiek domāts laiks līdz pat Jēzus atnākšanai. Var šķist savādi to saukt par mazu brīdi.^* Tas nu ilgst aptuveni divtūkstoš gadus. Taču šeit ir jautājums par to, ka laiks tiek mērīts pēc Dieva paša mērauklas – tā, kā tas rādās Dieva plānos un tiek iekļauts lielajā pasaules gaitā. Tas ir mazs brīdis, salīdzinot ar laiku, kas ir pagājis kopš radīšanas. Tas ir bezgalīgi mazs brīdis, salīdzinot ar laiku, kas stāv mums priekšā – mūžībā. Tas ir mazs brīdis katram atsevišķam cilvēkam – daži īsi gadi, kad mums tiek dota iespēja satikt Jēzu un kļūt par viņa valstības mantiniekiem.

Tā ir parasta un liktenīga kļūda domāt, ka laika ir daudz un ka mums ir gana laika nokārtot attiecības ar Dievu kaut kad nākotnē. Mēs gluži cilvēciski un saprotami uzskatām, ka grūtību un ciešanu brīžos laiks rit īpaši lēni. Bībele mums māca, ka “Dieva valstībā mums jāieiet caur daudzām ciešanām”. Cilvēkam ciešot, laiks rit lēni. Tomēr Pāvils raksta, ka mūsu šābrīža ciešanas ir vieglas. Viņš to var sacīt, tāpēc ka viņš tās aplūko lielās kopsakarībās. Tās “mums sagādā pārpārēm lielu godības smagumu mūžībā”. Tādas, lūk, ir pareizās proporcijas. Tās mums norāda, ka šeit runa patiešām ir par mazu brīdi.

* – Oriģināltekstā Jņ.16:16 lietotais grieķu vārds μικρόν burtiski nozīmē ‘mazu brīdi’ jeb ‘īsu brīdi’ , citiem vārdiem sakot, ‘ļoti neilgu laika posmu’. Savukārt 2012. gada latviešu Bībeles tulkojumā lietots visumā precīzs, taču plašākas nozīmes latviskojums ‘brīdi’, tam nepievienojot īpašības vārdu ‘mazu’ un tādējādi neakcentējot grieķu oriģināltekstā domāto laika posma acumirklīgo raksturu. Toties gan Ernsta Glika 1685. gada Jaunās Derības latviskojumā, gan 1997. gada revidētajā latviešu Bībeles tulkojumā lietota oriģināltekstam tuvāka frāze ‘mazu brīdi’. Arī Bo Gīrcs savā 1981. gada Jaunās Derības tulkojumā Jņ.16:16 lieto apzīmējumu ‘mazu brīdi’, iespējams, sekojot tādai pašai tulkošanas tradīcijai no 1917. gada zviedru Bībeles tulkojuma.