:: e – BAZNICA ::

Vēlme būt par dieviem

“Jūs būsit kā Dievs.” (1.Moz.3:5) Šos vārdus šādā formā var attiecināt arī uz eņģeļiem, taču parasti tie jāsaprot par pašu Dievu.

Ādams un Ieva katrā ziņā saprata, ka runa ir par trim Dieva personām, tā ka viņi kļūtu kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars, taču saskaņā velna vārdiem tas varēja nozīmēt arī eņģeļus, proti, kritušos, kam cilvēks var pielīdzināties grēkojot. Tas ir velnišķs skaidrošanas veids, kurš sajauc un aptumšo Dieva vārdu.

Pats bīstamākais šajā kārdinājumā, kas ir atstājis visdziļākās pēdas visos Ādama bērnos un vēl līdz šai dienai ir visas garīgās samaitātības avots, ir spēcīgais vilinājums un čūskas iedvestā tieksme uz augstprātību, sevis celšanu Dieva kārtā, tieksme uz neatkarību un patvaļu. Jau pirmajos čūskas vārdos — “vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā” — ir apslēpta šāda doma: jūs, kas esat Dieva bērni, Dieva visbrīnišķīgākais darbs, visas pasaules pārvaldnieki, vai jūs jelkādā veidā esat saistīti? Vai jums nevajadzētu būt brīviem?

Kad kārdinātāja nekaunība auga augumā, tas runāja pavisam skaidri un nepārprotami: “Jūs būsit kā Dievs” vai “dievi”. Un šie vārdi — “jūs būsit kā Dievs”, kas nepiepildās ar Dieva žēlastību un dāvanu, bet ar paša cilvēka zināšanām “par labu un ļaunu”, ar paša uzņēmību un paša darbu, — šie vārdi jo dziļi ir satvēruši cilvēku un iegūluši visos Ādama pēcnācējos, un tas līdz pat šodienai nerimtīgi spraucas laukā kā tāda āža kāja.

Tāpat ir ļoti būtiski, ka čūska pamodināja atziņas kāri, kurai bija liela nozīme šajā lielajā un baismīgajā kritienā. Mārtiņš Luters saka:

“Tā ir velna dabiskā inde, ka cilvēki vēlas būt gudrāki, nekā tiem ir Dieva novēlēts. Nav nekā cita, kas cilvēkus padara vēl neprātīgākus garīgās lietās, naidīgākus pret Dievu un Viņa prātu, kā iedomātā pašgudrība. “Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi”, pat arī ja viņi patiešām būtu sapratuši zināšanu pirmos soļus.”

Apustulis saka, ka zināšanas dara iedomīgu, līdz ar to lielāka gudrības un zināšanu bagātība top par spēcīgu kārdinājumu sevis dievišķošanai un pašgudrībai, un tieši tā cilvēks visvairāk kļūst neveikls un samulsis Dieva gudrības priekšā. “Jo Dievs stāv pretim lepniem” (1.Pēt.5:5) un apslēpj Savu gaismu “gudriem un prātniekiem” (Mt.11:25). Bet, kad Dievs nostājas kā cilvēka pretinieks, tad ar viņu ir cauri un tas no vienas muļķības krīt nākamajā.

Mārtiņš Luters saka:

“Tad cilvēks iemanto tādu gudrību, ka grēku uzskata par lielāko taisnību un klaju muļķību tas uzskata par visaugstāko gudrību. Jo tieši tā velns mēdz kārtot un uzturēt lietas — jo tālāk cilvēks atkāpjas no Dieva vārda, jo gudrāks un izglītotāks tas sev šķiet.”

Turklāt bieži vien paši negaidītākie kārdinājumi mēdz rasties ziņkārības dēļ. Daļēji tā ir cilvēku zinātkāre, ko iekairina ārējas lietas, un daļēji tā ir čūskas balss cilvēka sirdī, kas saka — tev noderētu tāda gudrība, kas nāk no dzīves pieredzes, un tāda cilvēciska pazemība, kas nāk no grēka utt. Un šāds patiesības un melu sajaukums velnam ir ļāvis pievilt un pazudināt ļoti daudzas dvēseles. Mudinājums uz grēku vienmēr nāk no velna, pat ja viņš šajā mudinājumā ir piejaucis patiesību.