Debesu valstības atslēgu piešķiršana

“Bet, kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.” Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.”” (Mt.16:13-19)

Šodienas Svēto Rakstu lasījums nāk kā zibens spēriens no debesīm, atmaskojot un nosodot melus, uz kuriem pāvesta vara ir celta vairāk nekā 1000 gadus. Kristus jautāja Saviem mācekļiem: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja, informējot Viņu par dažādajiem viedokļiem, kas cilvēkiem bija par Viņu. Tad Jēzus vaicāja viņiem viņu pašu viedokli: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt?” Karstasinīgais Pēteris, kurš vienmēr bija gatavs atbildēt visu mācekļu vārdā, atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus, atbildot Pēterim, teica: “Es tev došu Debesu valstības atslēgas.” Vienīgais iemesls tam bija ticība Jēzum, ko Pēteris tikko bija paudis.

Apskatīsim vēlreiz šos Kristus vārdus. Viņš sāk savu atbildi uz Pētera ticības apliecinājumu ar “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls!” Šeit mēs redzam, ka Debesu valstības atslēgu piešķiršana ir svētības jautājums un nekādā veidā nav amata privilēģija. Jēzus turpina: “Jo miesa un asinis tev to nav atklājušas, bet Mans Tēvs, kas ir Debesīs.” Viņš slavē Sīmani, Jonas dēlu, jo viņš atzina Jēzu kā Kristu ticībā – ticībā, ko bija radījis pats Dievs. Tad Jēzus piebilst: “Un Es tev saku: tu esi Pēteris.” Vārds “Pēteris” attiecas uz klinti jeb klintsvīru, un Jēzus šo vārdu izvēlas, jo, saskaņā ar Sīmaņa ticības apliecību, viņš savu ticību, stingru kā klints, bija uzcēlis uz Kristus, uz vienīgās un drošās pestīšanas un svētlaimes klints.

Kristus turpina teikt nevis “Un uz tevis, Pēteri”, kā daži teiktu, bet gan “Un uz šās klints” (vai, kā teikts oriģinālajā tekstā, “Un uz šās petra“), tas ir, uz paša Kristus, “Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Tas, uz ko Jēzus šeit norāda, ir tikpat skaidrs kā diena. Viņš būtībā saka: “Es tevi pamatoti saucu par Pēteri tavas stingri pamatotās ticības uz Mani, Klinti, dēļ. Bet nedomā, ka ar to Es tev esmu devis īpašu privilēģiju, kas pieder tikai tev, lai tu viens pats būtu Pēteris, klints vai klintsvīrs. Nē, tāpat kā tu esi celts uz Manis, patiesās Klints, un tāpēc stāvi stingri, tāpat arī Es vēlos celt visu Savu baznīcu uz Sevis, lai tā varētu stāvēt stingri, izaicinot visus elles vārtus. Tāpat kā tu, pateicoties ticībai, ko tikko esi apliecinājis, esi Pēteris, klintsvīrs, tāpat arī Mana Baznīca būs šādu skaidru ticīgo, Pēteru, klintsvīru, biedrība.”

Šeit Jēzus piebilst: “Es tev došu Debesu valstības atslēgas.”  No konteksta neapšaubāmi izriet, ka Jēzus nav piedāvājis Pēterim šīs atslēgas kā atlīdzību vai kā amata privilēģiju, gluži tāpat kā jau dāvāto svētību Pēteris nesaņēma kā atlīdzību. Tā vietā gan svētība, gan Debesu valstības atslēgas tika dotas Pēterim kā viņa ticības tiesības un īpašums. Tāpat kā Kristus pirmo reizi pasludināja Pēteri kopā ar visiem Baznīcas locekļiem par svētīgiem ticības dēļ, tāpat Viņš piešķir Debesu valstības atslēgas visiem, kas, tāpat kā Pēteris, tic un apliecina Kristu. Caur ticību viņi tiek celti un būvēti uz vienīgā nesatricināmā pamata – uz Kristus klints.