Drošsirdis

Kāds vīrs nonāk pie Debesu vārtiem un lūdz, lai viņu ielaiž. Svētais Pēteris izšķirsta Debesu valstībai piederīgo sarakstu, bet šā vīra vārdu tajā neatrod.

Atvainojiet, bet jūsu vārda nav šajā sarakstā, tādēļ es nevaru jūs ielaist.

Lūdzējs jautā:

Cik jauni ir šā saraksta dati?

Pēteris atbild:

Tas tiek atjaunots katras desmit minūtes, Kādēļ jūs tā jautājat?

Vīrs saka:

Diemžēl man ir jāatzīst, ka esmu bijis ļoti ietiepīgs un stūrgalvīgs cilvēks un esmu visu mūžu pretojies Dievam, bet nāves priekšā es no visas sirds to nožēloju un saucu pēc Dieva žēlastības, tādēļ es domāju, ka manam vārdam tomēr jūsu sarakstā būtu jāparādās. Varbūt tas pienāks līdz ar jaunākajiem datiem pēc desmit minūtēm?

Pēteris atbild:

Tas izklausās ticami. Ja jau jūs nāves stundā esat paļāvies uz Dieva žēlastību, jums tiešām ir vieta Debesīs. Bet, kamēr mēs gaidām jaunākos datus, vai jūs man varētu pastāstīt par savu dzīvi? Ko labu jūs tajā esat paveicis?

Reiz es tiešām rīkojos ļoti cēlsirdīgi, vīrs sāk stāstīt. Es braucu ar savu automašīnu un ievēroju, ka ceļa malā motociklistu banda uzmācas kādai jaunai meitenei. Es piebremzēju, un redzēju, ka to neliešu ir kādi 20 cilvēki. Es noskaitos par tādu bezkaunību, apstājos, izkāpu no mašīnas, paņēmu no bagāžnieka lielu dzelzs atslēgu, ar ko montē riepas un piegāju klāt bandas vadonim.

Viņš bija milzīgs apmēram 2 metrus garš un kādus 100 kilogramus smags tēvainis ar kniedēm apsistā ādas jakā un degunā viņam bija metāla riņķis. Viņa drauģeļi sabrauca ar motocikliem man apkārt un teica, lai es lasoties prom, citādi, kad viņi būs tikuši galā ar to meiteni, tad ķersies klāt arī man. To dzirdot, es ļoti noskaitos, izrāvu viņu barvedim no deguna riņķi un iegāzu viņam pa galvu ar dzelzs atslēgu. Tad es pagriezos pret pārējiem un briesmīgi nobrēcos: “Tūlīt laidiet to nabaga nevainīgi meiteni vaļā! Jūs esat bariņš draņķīgu deģenerātu! Vācieties prom, kamēr es neesmu jums parādījis, ko nozīmē īstas sāpes!”

Svētais Pēteris par dzirdēto ir pamatīgi satriekts un saka:

Tas tiešām ir viens no varonīgākajiem un cēlākajiem stāstiem, kādu man nācies dzirdēt! Un cik sen jūs to izdarījāt?

Drošsirdis atbild:

Apmēram pirms trijām minūtēm.