Tā kā zirņi šaurā traukā

Tā kā zirņi šaurā traukā
Strauji sazeļ, ātri dīgst
Augļus nedos savā laikā
Pat ja nenoplūc tie vīst.

Tās ir vergu tautas blaknes –
Atņemta tiem dzimtā klēts;
Nevar dzīt tāds dziļas saknes,
Kas uz akmenāja sēts.

Vergu tautai likten’s sūrs,
Apraud sūtību tie savu –
Sīksti krātais mātes pūrs,
Blāvas atmiņas par tēvu…

Saknes savijušās kopā
Brāļu izaugsme sāk spiest,
Tikmēr braši – roku rokā –
Kopā esot vieglāk ciest!

…Tā kā aitām, ik pa laikam
Atnāk cirpējs vilnu dzīt
Dusmās paļauj noskriet tvaikam
I intrigu var tāļāk vīt.

Tipa brīvi, bet ar mēru;
Audz, bet tik līdz robežai!
Kas grib kļūt par upurjēru
Piesakās, lai kaušanai!

Tā pa laikam kādu brāli
Atrod projām aizsauktu
Kungam nedrīkst sist ar vāli
Kurš gan to tev atļautu?

Tā kā zirņi šaurā traukā
Izdiedzēti salātiem
Nezin, ka tiem vieta laukā;
Sapņot mēdz par plašumiem.

Taču tas kurš viņus sējis –
Tas, kas vergus kultivē
Ūdeni tiem virsū lējis
Ņēmis savā paspārnē.

Vai to varam saukt par labu
Gādīgu un humānu
Vai par ļauno zemes nabu –
Viltus pilno vegānu?

Būtību Jums stāstu Es;
Dievu un …kas velli.
Lai atrod mieru dvēseles,
Kad Jēzus satriec elli.

Tā kā zirņi šaurā traukā
Mana tauta brīdi zeļ
Gribi būt kā zirnis laukā?
…Dieva gaismā Kristus ceļ!