Viens mūžīgs, teicams, slavēts Dievs! [5]

Lai slavēts ir tas stiprais Dievs, Kas par mums ir apžēlojies,
Mums savu Dēlu dāvinajs, Ko mūžibā tas dzemdinajs.

Ka tam bij Pestitajam būt Un par mums grēku sodā grūt,
Mums iedot, ko viņš nopelnijs, Mūs vest pie sevis debesīs!

Ak liela Dieva lēniba! Neizsakama mīliba!
Par to mēs tev pateicības Nespējam dot, kā pienākās.

Kas ir tas cilveks, ka Dievs to Ar žēlastibu uzlūko?
Kas Dievam pie ta paticis, Ka viņš to tā izredzejis?

Ak vai tam, kas to nicina, Kam nepatīk ši laipniba!
Kas Jezum negrib padoties, Tam mūžam labi neizies.

Ak cilvēks, meklēt meklējies, Ka tu šo Kungu dabujies,
Kas pie tev nāk tik laipnigi Un grib tev svētīt mūžigi.

Ar prieku viņu uzņemi, Tam savu sirdi nododi,
Ka tas pie tevim labprāt mīt, Un tevim miera saule spīd.

Neņemies tiepties, gudroties, Bet pazemigi padodies
Tam kungam ar uzticību, Tad dabusi tu svētibu.

Viņš, nākdams uz šo pasauli, Atnācis mīļi, lēnigi;
Uz tiesu nāks ar godibu Un spriedīs taisnu spriedumu.

Bet tie, kas Kristum devušies, Tur augstā priekā līgsmosies,
Tie eņģeļiem būs līdzigi, Aizmirsīs bēdas mūžigi.

Gods Tēvam debes-valstibā, Gods Dēlam tāpat augstibā,
Gods svētam Garam, kas paties’ Viens mūžigs, teicams, slavēts Dievs!