Kur paliks Bābele? [240]
Noklausies šo e-publikācijuDievs Israēl’ aprauga Un pie ta piepilda
Kā draugs pie sava drauga, Ko tam apsolija.
Viņš ragu pacēlis, Kas pāri plūgst no eljas,
Lai ikviens nāk un smēļās, Kas vainigs, izmisis.
Ak prieka-elje plūsti Uz manu dvēseli!
Tie kauli man sagrauzti, Tie spēki zuduši.
Ta prieka vēsts atskan! Dievs vātis dziedēs, sasies,
Un elji iekš tām ielies, Tā tikšu vesels gan.
Ko darīt Dievs sen dzīries Un runajs zvēredams,
Par labu tas izšķīries, Tas visiem nomanams.
Mums rokā taisniba; To laiku-laiki teicīs,
To bērnu-bērni sveicīs, – Gods Dievam augstibā!
Viņš savus ļaudis glābis, Kā citkārt darijis,
Kad tos pie rokas grābis, Caur jūru izvedis.
Tāpat Dievs apžēlos Un Cianu apgādās,
Kad bargas vētras rādās Šos laikos pēdejos.
To Dievs ir svēti zvērejs Un stipri turējis
To deribu, ko derejs. Tapēc ir piedzimis
Miesas, Dieva bērns; Tas pestīs mūs no ļauna,
No visa sod’ un kauna, Mums Tēva sird’atvērs.
Tos, kas sēž tumšā vietā, Tas Kungs pats izvedīs;
Kas nāves varā cieta, Tos viņš drīz izpestīs;
Salauzīs cietumus, Lai pagani tiek vaļā,
Lai Izraēla daļa Un miers uz visiem dus.
Tad tie šo gaismu skatīs Un visas briesmibas
No sevim nost nokratīs Un meklēs svētibas;
Un kamēr mūžs tiem sniegs, Tie kalpos Dievam svēti
Kā viņa izredzeti, No grēku ceļiem bēgs.
Tad ļaudis Dievu atzīs Un Jezu Kungu sauks,
Tie vienā mutē sacīs: Šis ķēniņš mums un draugs!
Kur paliks Bābele? Dievs dusmās to sasitīs,
Ta trīcēs, postā kritīs, Dievs to drīz apgāzt spēj.
Ta Kunga vārds ir teicams Iekš mūžu mūžibas;
To svētu dzimums sveicams, Kas Dievam padodās
Par svētu upuri, Un kas ikkatru dienu
Dzied, teic un sauc arvienu: Svēts, svēts Dievs debesī!
Ieskaties