Viltus pravieši un patiesa ticība

“Uzmanieties no viltus praviešiem [..]” (Mt.7:15)

Pravieši bija Dieva sūtīti. Daudzi domā, ka patiesībā viņi nodarbojās ar to, ka pareģo nākotni. Taču viņi to darīja tikai dažreiz – kā atsevišķu posmu svarīgākā procesā. Tie bija uzklausījuši Dieva balsi un varēja sacīt viņa tautai, ko Dievs domā. Dievam allaž ir kāds nolūks notiekošajā, bet šo nolūku var būt grūti saskatīt, jo īpaši tad, ja cilvēks ir mēģinājis dzīvot pats uz savu roku un labprāt vēlas iet savu ceļu. To itin bieži darīja Israēls. Tad Dievs iejaucās, un to, ko viņš darīja par brīdinājumu un atmodu savai tautai, viņš ļāva izskaidrot praviešiem. Dažkārt pravieši spēja runāt arī par Dieva plāniem tālā nākotnē. Viņi nāca ar apsolījumu par Mesiju.

Arī Pirmbaznīcā bija pravieši. Baznīca ir “uzcelta uz apustuļu un praviešu pamata, tās stūrakmens ir Jēzus Kristus”. Arī Jaunās Derības pravieši skaidroja Dieva nolūku notiekošajā. Viņi deva norādījumus, kā Dieva Baznīcai vajadzētu rīkoties daudzās grūtās situācijās, kurās tā nekad agrāk netika bijusi klāt. Viņi runāja Svētā Gara dotus vārdus. Starp daudzajām Gara dāvanām kā vienu no vissvarīgākajām Pāvils min pravietošanas dāvanu. Tā varēja tikt dota gan vīriešiem, gan sievietēm, taču to saņēma vien daži.

Nu Jēzus apgalvo, ka eksistē viltus pravieši. Ārēji tie varbūt izskatās pēc kristiešiem. Tie uzstājas kā Dieva runasvīri. Katrā gadījumā tie izsakās par Dievu, un to viņi spēj darīt ar lielu noteiktību. Bet tie ir viltus pravieši.

Kā to var zināt? Pirmais drošais pierādījums, protams, ir tas, ja viņi pasaka kaut ko citu nekā to, ko Jēzus mums ir teicis – tieši savas dzīves laikā vai caur saviem apustuļiem. Taču arī viltus pravietis spēj runāt tā, ka tas izklausās diezgan pareizi. Izšķirošais kristietībā galu galā ir Kristus pats, un ticība uz viņu vienmēr ir daļa viņa paša dzīvības. Kristus ir ar savējiem, un, ja viņš nav klātesošs, tad tie nav kristieši. Ja viņš ir klātesošs ar savu Garu, tad ienākas augļi.

Mazliet vēlāk turpinot lasījumus no Vēstules efesiešiem, mēs uzklausīsim daudz ko par šiem augļiem. Šeit nu mēs tikai iegaumēsim, ka tiem jābūt klāt un ka tiem jāspēj būt pamanāmiem tādā veidā, lai citi kristieši tos atpazītu. Kristus dzīvība vienā cilvēkā vienmēr kaut kādā veidā var sajust Kristus dzīvību otrā cilvēkā, ja jautājums patiešām ir par Kristus doto dzīvību.