Dievs mūs pārbauda

“Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzaku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” [1.Moz.22:2]

Šis kārdinājums nav pārvarams, un tas ir daudz lielāks, nekā spējam aptvert un saprast. Šādu pretrunu – ka Dievs runā pats sev pretī – miesai nav iespējams saprast. Vai nu Dievs melo – un šāda doma ir Dieva zaimošana –, vai arī Dievs jūt naidu pret mani; un tas noved izmisumā. Tādēļ mēs nespējam pietiekami labi izskaidrot šos vārdus, ievērojot tajos ietvertās lietas nozīmīgumu.

Arī mēs bieži tiekam pārbaudīti ar smagām, izmisuma pilnām domām. Kurš cilvēks gan spētu atvairīt domu: ko tu darīsi, ja izrādīsies, ka Dievs negrib sniegt tev pestīšanu? Mums jāmācās šādā domu un sirdsapziņas cīņā satvert apsolījumu, kas mums sniegts svētajā Kristībā; šis apsolījums ir skaidrs un drošs. Bet, kad tas ir izdarīts, sātans tomēr vēl nerimstas un neatkāpjas no tevis, bet runā pretī un saka, ka neesi apsolījuma cienīgs.

Te vajadzīga nopietna un dedzīga lūgšana, lai Dievs mums dod savu Garu, lai apsolījums mums netiktu atņemts.

Mums jāturas pie apsolījuma un jābūt pārliecinātiem, ka Dievs mūs šādi pārbauda – tāpat, kā pārbaudījis Ābrahamu – ne tādēļ, ka tiešām gaidītu no mums šādus darbus, bet gan, lai pārbaudītu, vai mīlam Viņu vairāk par visām lietām un spējam panest Viņa dusmas, kā labprāt panesam to, ka Viņš dara mums labu un dod savu apsolījumu.