Spilvens no akmeņiem

Noklausies šo e-publikāciju

“[Jēkabam] gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā.” [1.Moz.28:11]

Tāds ir Baznīcas dzīves gājums visos laikos. Dievs dod apsolījumu un tad pret tiem, kuri apsolījumam tic, izturas tā, lai viņi gaidītu to, kas nav redzams, ticētu un cerētu uz to, ko nevar saskatīt. Jo pats Kristus pirms ieiešanas savā godībā ir nokāpis elle, gribēdams valdīt, Viņš ir ļāvis sevi sist krustā; pirms ticis paaugstināts, Viņš vispirms ir ticis apspļaudīts – jo vispirms ir jācieš, un tikai tad var ieiet godībā.

Dievs tā dara tādēļ, lai pārbaudītu mūsu sirdis – vai spējam kādu laiku iztikt bez apsolītajiem dārgumiem. Mūžīgi mums bez tiem nebūs jāpaliek – tas ir skaidrs. Ja Dievs mūs nepārbaudītu un nevilcinātos dot to, ko apsolījis, mēs nespētu Viņu mīlēt no visas sirds. Ja Viņš uzreiz dotu visu, ko apsolījis, mēs neticētu, bet pilnīgi nogrimtu saņemtajos dārgumos un par Dievu pavisam aizmirstu. Tādēļ Viņš ļauj, lai Baznīca tiek kārdināta un apbēdināta, lai tā cieš bēdas, raizes un nabadzību, mācīdamās, ka jādzīvo ne tikai no maizes, bet arī no Vārda, 5.Moz.8:3. Tā tas notiek, lai dievbijīgo ticība un cerība vairotos un tie vienmēr gaidītu Dieva palīdzību.