Apsolītā ierašanās

“Viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakiet Ciānas meitai – redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastu nesējas ēzeļa mātes kumeļa.” [Mt.21:4-5]

Evaņģēlists citē pravieša vārdus tādēļ, lai mēs redzētu, ka Kristus nav nācis mūsu nopelnu, bet dievišķās patiesības dēļ, jo Viņš ir ticis apsolīts jau ilgāku laiku iepriekš, pirms bijām dzimuši mēs, pie kuriem Viņš nācis.

Kā Dievs no tīras žēlastības ir apsolījis Evaņģēliju, tā Viņš šo apsolījumu arī piepildījis apliecinādams savu patiesīgumu, proti, to, ka Viņš pilda savus solījumus un ka mēs tiekam rosināti paļauties uz Viņa apsolījumu; jo Viņš to noteikti piepildīs. Un šī ir viena no Rakstu vietām, kurās apsolīts Evaņģēlijs; kā Sv. Pāvils Vēstulē romiešiem (1-3) norāda, ka Dievs jau iepriekš ir apsolījis Evaņģēliju par savu Dēlu Jēzu Kristu caur saviem praviešiem Svētajos Rakstos.

Un pravietis saka nevis: sakiet par Ciānas meitu – itin kā kādam citam vajadzētu ticēt, ka viņai ir Kristus – bet: sakiet viņai pašai. Ciānas meitai pašai tam jātic un nav jāšaubās, ka notiks tā, kā šie vārdi vēstī. Vienīgi šāda ticība ir saucama par kristīgu ticību – ja tu nešaubīgi tici, ka Kristus ir Pestītājs ne tikai Sv. Pēterim un svētajiem, bet arī tev pašam; jā, tev vēl vairāk nekā visiem citiem.