Šaurais ceļš ejams

“Un netopiet šai pasaulei līdzīgi.” [Rom.12:2]

Izteikums “šai pasaulei” oriģināltekstā burtiski nozīmē “šim laikmetam”, visam šīs zemes laikam, kas ir pretstats nākamajai pasaulei. Bet, gluži kā laikmeta garu veido šīs pasaules gars un cilvēki, tad arī te īpaši tiek uzsvērta pasaule – lielais, dominējošais cilvēku pūlis un viņu nīcīgā un ļaunā eksistence. Jo cilvēku masas vada savu dzīvi saskaņā ar savu kritušo dabu un garu, kas spēcīgs nepaklausības bērnos [Ef.2:2] šai tumsības pasaulē [Ef.6:12], – varens ļauns gars, ko sauc par šīs pasaules valdnieku.

Pasaule vienmēr ir ļauna, Dievam naidīga, maldinoša un bīstama. Tādēļ Vēstulē galatiešiem 1:4 apustulis to sauc par “tagadējo ļauno pasauli”. Tādēļ mēs nevaram sekot un atdarināt šo pasauli, ja vēlamies nodot sevi Dievam [Rom.12:1; Ef.5:2] un darīt Viņa gribu. Kas savā dzīvē vēlas būt patiess kristietis un Kristus sekotājs, tam ir jāatsakās no ierastā pasaulīgā dzīvesveida un jāsāk domāt, runāt un dzīvot pavisam jaunā veidā. Tāda doma ir ielikta apustuļa vārdos: “Netopiet šai pasaulei līdzīgi.”

Un, sekojot šim pamudinājumam, ir jāziedo sevi kā upuri, jo nereti tas būs pārmēru rūgti palikt vienam, dīvainam un nesaprastam, kad visa pasaule nostājas pret tevi: tēvs, māte, māsas, brāļi un daudzi citi labu griboši un cienījami cilvēki. Neļaujiet sevi iebiedēt vai samulsināt. Kungs Kristus un visi Viņa sekotāji ir gājuši šo ceļu pirms jums. Jā, daudzi tūkstoši ir kļuvuši par martiriem jeb asinslieciniekiem, negribēdami līdzināties pasaulei.

Tādēļ tev jādomā šādi: lai arī es redzu savus kaimiņus un vecos draugus, jā, savu ģimeni ejam pavisam citā virzienā un viņiem ir pasaules cieņa un draudzība, es tomēr izvēlos sekot Kristum un Viņa draugiem. Jo te man ir daudz labāka sabiedrība nekā tā, ko esmu pametis. Ar mani ir Dievs un Viņa labie eņģeļi, jā, visi svētie no pasaules iesākuma. Lai Dievs man palīdz palikt uzticīgam līdz galam!

Un, kad tu redzi cilvēkus, kas, saukdami sevi par kristiešiem, vienlaikus dzīvo ļoti ciešā kopībā ar Kristus ienaidniekiem un piedalās viņu tukšajos, neauglīgajos darbos – izklaidējoties svētajās dienās, šķiežot žēlastības laiku tukšās pļāpās un tukšību lasīšanā –, tad tev kā Kristus sekotājam ir jāapdomā, vai Kristus un Viņa mācekļi arī tā rīkojušies.

Bet tev drīzāk jāseko svēto piemēram. Kad tu redzi daudzus, kuri vēlas būt kristieši, klusējam par Kristu un briesmām, kas draud neatgrieztām dvēselēm, tad tev jāpārdomā, vai tas ir saskaņā ar Kristus mīlestību un piemēru, kam vienmēr jābūt tavas dzīves vadlīnijām.

Tev tas jāapgūst gan lielās, gan mazās lietās, – ka nekļūsti pasaulei līdzīgs. Tomēr ievēro rūpīgi, ka šis pamudinājums attiecas vienīgi uz grēcīgām lietām, kas pretējas Dieva vārdiem un mīlestības bauslim. Kas attiecas uz citām lietām – mēs drīkstam kļūt līdzīgi citiem cilvēkiem. Mums ir jāpatur sava dabiskā izturēšanās un nav jākļūst par dīvaiņiem, sākot kaut ko atdarināt vai pievēršoties bezjēdzīgām iezīmēm.

Dažkārt lepnības gars kārdina ticīgus ļaudis rīkoties kā liekuļiem, cenšoties izskatīties un izturēties kaut kā atšķirīgi. Arī tās var būt starp pasaules lietām, kurām nevajadzētu līdzināties, taču šeit apustulis par tām nerunā.

Tādā veidā arī Kristus, “tapdams līdzīgs cilvēkiem”, bija cilvēka kārtā [Fil.2:7–8], tikai bez grēka. Ja tev ir veselīgs kristieša prāts, tev jābūt Viņa sekotājam arī šai ziņā. Tev vienmēr jārūpējas par to, kas kalpo tavam tuvākajam, jo tas ir visas mūsu ārējās dzīves galvenais likums. Bet ar ticību un tās apliecināšanu, ar degsmi par Dieva godu un cilvēku garīgo labklājību, tāpat ar modrību par sevi tu vienmēr būsi atšķirīgs no pasaules. Par to tev nav jāraizējas.

Kā svešinieki un svētceļnieki virs zemes, kas tiecas pēc savas īstās tēvijas – debesīm, mēs vienmēr šķitīsim kā muļķi pasaulei, kuras īstās mājas un mantas atrodas šeit, virs zemes. Bet īpaši būtiskajās lietās, kas saistītas ar Dievu, savu un citu cilvēku dvēseles labklājību, mums nevajadzētu kļūt līdzīgiem šai pasaulei. To apustulis vēlas ielikt mūsu sirdīs.