Par apustuliskās sukcesijas problēmu

Noklausies šo e-publikāciju

Kas izriet no sacītā par apustuliskās sukcesijas problēmu šodien? Daudz ko šīs vēstules ietvaros ir iespējams pateikt tikai ieskicējot.

Vispirms, ka tā dēvētā apustuliskā sukcesija, dogmatiski pieejot, ir ziepju burbulis, uz kura nevar celt baznīcu. Romas baznīca arī ir pietiekoši gudra, lai to pilnībā ievietotu savā mācībā par priesterību. Ta zin, ka apustuliskās sukcesijas dubultā nozīmē – bīskapu secības un iesvētīšanas sukcesijas nozīmē, nekad nav garantējusi to, ko gribēja garantēt senbaznīcā, proti, mācības tirību, baznīcas apustuliskumu. Romas baznīca arī zin, cik daudz pēc visiem rituāliem iesvētīto bīskapu ir atkrituši, piem., vajāšanās vai ķecerībā. To zin arī Austrumu baznīca, un bīskaps Lilje laužas vaļējās durvis, sakot, ka tā esot kecerība domāt, ka sukcesija garantējot tīru mācību.

Romai mācības skaidrība, baznīcas apustuliskums tiek garantēts ar nemaldiga Kristus vietnieka, “apustuļu valdnieka” sekotāja amatu. Romai tas, ko dod iesvētīšanas sukcesija, ir tikai un vienīgi, kā to parāda priesteru iesvētīšanas liturģija, vara pasniegt mises upuri par dzīviem un mirušiem un atslēgu amats°. Zīda diegs, pie kura piesieta katoliskā mācība par amatu, ir pieņēmums, ka Tas Kungs ar vārdiem “To dariet manai piemiņai” ir gribējis tos divpadsmit iesvētīt par apustuļiem. Ja šie vārdi ir jāsaprot citādi, tad daudz vairāk tā, ka šie divpadsmit šeit tāpat kā citās vietās ir visas Dieva tautas reprezentanti, tad visa īpašā priesterība atkrit. Jo Jaunā Derība atzīst tikai augsto priesteri Jēzu Kristu un priesterisko Dieva tautu, kuras locekļi ir ķēniņi un priesteri.

Ja reformāti un, proti, ari reformēto baznīcu tēvi, ieskaitot anglikāņus, reiz ir ko pareizi saskatījuši, tad to, ka šāda Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdu eksegēze ir nepamatota. Mt.18:18 bez tam parāda, ka atslēgu amata ierobežošana tikai ar garīgo amatu ir neiespējama, tā ir atziņa, kas vēl ilgi ir eksistējusi arī senbaznīcā, kā tas redzams skaistajā nostāstā, ko Melanhtons savā Tractatus min kā Augustinam piederošu (Decretum Gratians tas ir minēts kā pilntiesīgs baznīcas piemērs) par diviem kuģa avārijā, kuriem viens otru nokristi un nokristītais, savukārt, otram sniedz absolūciju.

Luterisko konfesiju uzskats, ka atslēgas ir dotas visai baznīcai, ir tāds pats cietušajiem, kā senbaznīcā un biblisks. Ja pieņem Romas viedokli, tad apustuliskā sukcesija ir tikai viena nozīme: ar to tiek piešķirta vara upurēt un pasludināt absolūciju.

Ja to nepieņem, tad apustuliskajai sukcesijai nav nekādas jēgas. Leonam XIII bija pilnīga taisnība, kad viņš anglikānisko iesvētīšanu uzskatīja par nederīgu, jo forma, tātad iesvētīšanas vārdi, esot nederīga un trūkstot īstā nolūka. Droši vien ir jābūt anglikānim, lai neredzētu, ka anglikāniskā iesvētīšanas rituāla vārdi ir neiespējami, jo tie ir divējādi saprotami:

Ņem Svēto Garu priestera amatam un kalpošanai Dieva baznīcā. Kam tu grēkus piedosi, tam tie būs piedoti, kam tu tos paturēsi, tiem tie paliks. Un esi uzticīgs Dieva vārdu un Viņa svēto sakramentu pārvaldītājs.

Šie värdi var nozīmēt ordināciju evaņģēliskajam vārda sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amatam, proti, kad “priesteris” tiek izprasts prezbitera nozīmē vai tajā vispārīgajā nozīmē, kādā vēl ilgi Ziemeļvācijā un vēl šodien Skandināvijā mācītāju apzīmē kā priesteri. šādā nozīmē tiek saprasta evaņģēliski noskaņotā anglikāņa formula.

Augstās baznīcas kalpotāji un vispirms anglokatoļi izprot “priesteri” kā sacerdos un konsekrāciju Svētajā Vakarēdienā kā upuri. Tas, ko ordinējošais bīskaps tajā brīdī domā, ir atstāts viņa ziņā tāpat kā bīskapa konsekrācijas formulas izpratne, kurā šis amats tiek apzīmēts kā bīskapa amats Dieva baznīcā. Bet tas, kas šis amats ir pēc būtības, netiek pasacīts.

Ir jāsaprot, ka tas viss pieder anglikāņu baznīcas būtībai un ir daļēji izskaidrojams ar angļu tautas raksturu un daļēji ar neizsakāmi bēdīgo angļu reformācijas vēsturi, kas vispirms bija nacionālpolitisks un nevis reliģiozs notikums. Mēs zinām arī, kas šajā baznīcā bija un ir liels un ko arī mēs, luterāņi, no tās varam mācīties. Tomēr tās “apustulisko sukcesiju” mēs nevaram atzīt, jo tā ir tukša forma. Mēs to atmetam citu iemeslu dēļ nekā Roma. Un mēs neļaujam sevi pārliecināt par to, ka tā ir īsta tāpēc, ka pie arhibīskapa Parkera konsekrācijas ir līdzdarbojušies divi bīskapi ar romiski katolisko iesvētību – gan ne oficiāli – un arī divi reformētie biskapi.

Romas argumenti pret anglikānisko iesvētīšanas derīgumu nevēršas šajā virzienā, bet, kā jau iepriekš minēts, pret iesvētīšanas formulas trūkumiem un nodoma trūkumu, lai ordinēto padarītu par priesteri katoliskā nozīmē. Ar pašu roku uzlikšanu, ar to, kā anglikāņi saprot iesvētīšanas sukcesiju, nepietiek. Tad, kad anglikāņu draugi grib mūs mūsu “mazāk pilnīgi iekārtotajās baznīcās” ar roku uzlikšanu padarīt par apustuļu pēctečiem, mums viņus ir jāpamāca, ka patiesā apustuļu pēctecība ir atkarīga no Evangelija sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas tīrības un nevis no mīta par nesaraujamo iesvētīšanas ķēdi ar apustuļiem.