Briesmīgs izsalkums pēc Dieva vārda
Noklausies šo e-publikācijuLuterāņiem gadsimtiem ilgi tas ir bijis pats par sevi saprotams. Vēsturiski Misūri Sinodei skaidru izpratni par aicinājumu uz Evaņģēlija kalpošanu nācies aizstāvēt apstākļos, kad to vienlīdz kropļojusi gan “licencēšana”*, gan “pagaidu aicinājums” (t.i. “aicinājums”, kurā bez jebkāda bibliska pamatojuma ietverta tā izbeigšanās iespēja).
Abas lietas visai plaši tika praktizētas XIX gadsimta “amerikāniskajā luterānismā”, kam “vecais luterānisms” stājās pretī. Mūsdienās tās līdz ar “baznīcas izaugsmes” nebaznīcisko “mārketinga”** skatījumu tiek uzspiestas Misūri Sinodei.***
Misūri Sinodes dibinātāji runāja skaidru valodu:
Jau no paša sākuma mūsu Sinodei šajā jautājumā bija jāieņem noteikta nostāja. Pie noteikumiem par dalību Sinodē [Satversmē] ir ierakstīts: “Mācītājs tiek aicināts uz pastāvīgu (nevis pagaidu) kalpošanu.”
Piektās nodaļas 11. paragrāfā mēs lasām: “Šajā zemē ierastās sludināšanas licences Sinode neizsniedz, jo tas ir pretrunā ar Rakstiem un Baznīcas praksi.”
Kopš tā laika tā ir nemainīga mūsu Sinodes nostāja, kas atkal un atkal tikusi apliecināta oficiālos konferenču dokumentos un mūsu periodikā.
Vienkāršai miesai un asinīm visgodpilnākais pienākums ir kalpot kā “Dieva cilvēkam” (1.Tim.6:11), bezbailīgi sludinot bieži vien nepopulāro dievišķo patiesību nešķirojot pēc savām simpātijām vai izdevīguma (Jer.15:19-21; 1.Kor.4:2-3; 1.Tim.5:21; Jēk.2:1-9). Bez attiecīga aicinājuma Dieva vārda kalpam trūks skaidras sirdsapziņas un līksmas pārliecības,**** kāda nepieciešama drošai ticības apliecināšanai. Viņu viegli var savaldzināt sev pašam kalpojoša “privātuzņēmēja” tukšā loma, kas noved pie “tirgus” un apiet vai sagroza patiesību, kad tā var kaitēt viņa “kalpošanas”, jeb pareizāk būtu teikt – biznesa panākumiem. Pieklājīga uzvedība pati par sevi, protams, negarantē uzticību kalpošanas amatā. Bez tam, aicinājuma dievišķība uzliek saistības visām pusēm (tai skaitā arī Sinodei!), ne tikai draudžu locekļiem, un arī paši Dieva vārda kalpi nodara lielu postu patvaļīgi “atkāpjoties” no amata vai izturoties vieglprātīgi pret patiesu aicinājumu.
Tomēr fakts paliek fakts, ka turot godā Dieva norādījumus par Evaņģēlija kalpošanu tiek veicināta uzticība, savukārt novirzīšanās no tiem šo uzticību grauj. Ja mēs vēlamies aklus sargus un mēmus suņus (Jes.56:10), vēja šaubītas niedres (Mt.11:7), derētus ganus (Jņ.10:13), izpaticējus cilvēkiem (Gal.1:10; 1.Tes.2:4), lišķus, kas izdabā cilvēku iegribām (Jes.30:10; 2.Tim.4:3), īsi sakot, avantūristus, klaidoņus un oportūnistus bez kāda mugurkaula, tad atmetīsim šo apgrūtinošo aicinājuma svētumu, un pieņemsim un atlaidīsim ko un kā vien mums labpatiks. Tomēr par to nāksies samaksāt. Tas mūs novedīs pie briesmīga izsalkuma: “Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, visvarenais Dievs, Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Tā Kunga vārdus. Lai viņi skraidītu grīļodamies no vienas jūras līdz otrai, no ziemeļiem pret austrumiem un meklētu pēc Tā Kunga vārda – un tomēr to neatrastu.” (Ām.8:11-12)
Pēdējais, bet ne mazsvarīgākais jautājums, ir teoloģiskā sagatavotība kalpošanai. Jau atkal viss ir atkarīgs no mūsu ieskatiem par to, kam domāta kalpošana. Ja kalpošanas mērķis ir kļūt par “horeogrāfu” draudzes locekļu “dāvanām”, tad daudz svarīgāk par jebkuru akadēmisku darbu ir būt “savējam”. Savukārt ja kalpošana pastāv tāpēc, lai ar atbildību tiktu sludināts Evaņģēlijs (1.Kor.4:1; 1.Tes.2:4), un ja tas ir šīs kalpošanas galvenais uzdevums, tad teoloģiskajai sagatavotībai (mācībai, 1.Tim.4:16!) ir vislielākā nozīme. Šajā jautājumā kļūst redzama garu atšķirība. Makgavrans ir teicis:
Afroamerikāņu luterāņu šūniņas un latīņamerikāņu luterāņu šūniņas vadītu pašu cilvēki. Viņiem būtu pašiem savi Dieva vārda kalpi – afroamerikāņi, kuru izglītības līmenis būtu atbilstošs viņējam, un pašiem savi latīņamerikāņu izcelsmes Dieva vārda kalpi, kuru izglītības līmenis un ienākumi būtu atbilstoši viņējiem. Tāds luterānisms, kurš spētu apvienot šīs atšķirīgo kultūru grupas, būtu pietiekami elastīgs.
* – Valters pēc tam, kad ir uzskaitījis bibliskās prasības attiecībā uz Evaņģēlija pasludināšanas amatu, runā par “nebiblisko, nekaunīgo un postošo.. licencēšanas praksi.. saskaņā ar kuru tiem, kurus neuzdrīkstas ordinēt kalpošanas amatam vai nu tāpēc, ka tie vēl nav pārbaudīti, vai arī tāpēc, ka viņi vēl nav pietiekami kompetenti kalpošanai, tiek izsniegta tā sauktā licence, uz kuras pamata viņi uz pārbaudes laiku var darboties draudzēs”.
** – Jūsu baznīca var kļūt par rītdienas Kreisleru.
*** – Neraugoties uz turpmākajām runām par “nopietnu aicinājumu”, statūtu 3.950 punkts ir bēdīgs piemērs tam, ka visiem Sinodes darbiniekiem tiek noteikts “rīkoties saskaņā ar augstākstāvošo gribu”.
**** – Luters par Vēstuli galatiešiem:
Agrāk, kad biju vēl jauns teologs un doktors, man likās, ka nav prātīgi tas, ka Pāvils savās vēstulēs tik bieži lielās ar savu aicinājumu. Es nesapratu viņa nolūku, jo es nezināju, ka Dieva vārda kalpošana ir tik svarīga un grūta lieta. ..Kad mēs šādi lepojamies, mēs netiecamies pēc augsta stāvokļa pasaulē, pēc cilvēku atzinības vai naudas, pēc baudas vai pēc pasaules labvēlības. Iemesls, kāpēc mēs tik ļoti lepojamies ir tas, ka mēs esam dievišķā aicinājumā un paša Dieva darbā, un cilvēki ir jāpārliecina par mūsu aicinājumu, lai viņi zinātu, ka mūsu runātais vārds patiesībā ir Dieva vārds. Tādējādi tā nav tukša lielība, bet gan vissvētākais lepnums, kas stājas pretī velnam un pasaulei. Dieva acīs tā ir patiesa pazemība.
Ieskaties