Kristus ķēnišķais amats

Noklausies šo e-publikāciju

Kristus ķēnišķais amats ir aprakstīts visās tajās Svēto Rakstu vietās, kurās ir sacīts, ka Viņam ir tikusi piešķirta pilnīga vara (Ef.1:20-23; Mt.11:27; 28:18; Ps.2:6, 8; 8:6; 1.Kor.15:27 utt.).

Kristus valdīšanas vispārējais raksturs ir nepārprotami apliecināts Rakstos, jo tur ir skaidri mācīts, ka Cilvēka Dēla valdīšana aptver:

• visas tautas un tautības (Dan.7:13-14);
• visas lietas uz zemes, debesīs un jūrā (Ps.8:6-8) un
• pat Kristus ienaidniekus (Ps.110:2).

Īsāk sakot, Kristus godības pilnā pārvaldīšana neattiecas vienīgi uz pašu Dievu (1.Kor.15:27). Tādēļ Kristus ķēnišķais amats ir ticis pamatoti [Kvenšteta] definēts kā:

Kristus teantropiskā funkcija, ar kuras palīdzību Viņš dievišķā veidā un saskaņā ar abām savām dabām, dievišķo un cilvēcisko (otro – kā paaugstinātu pie majestātes labās rokas), ar neierobežotu majestātiskumu un varu kontrolē un pārvalda visas radības spēka, žēlastības un Godības valstībās.

Arī savā pazemošanās stāvoklī Kristus bija patiess Ķēniņš, kuram piemita dievišķa vara un kurš to lietoja ne tikai saskaņā ar savu dievišķo dabu (esenciāli), bet arī saskaņā ar savu cilvēcisko dabu (komunikatīvi), kā mēs to norādījām, apskatot otro atribūtu komunicēšanas veidu (majestātisko veidu). Miesā nākušajam Kristum Raksti piedēvē valdīšanu (Jes.9:6), ķēniņa varu (Jņ.18:37), dievišķu spēku (Mt.28:18) utt., to darot absolūtā formā, proti, tāpat, kā runājot par pašu Dievu. Taču mūsu Pestītājs nelietoja Viņa cilvēciskajā dabā komunicēto dievišķo varu pilnībā un pastāvīgi, līdz līdz Viņš tika paaugstināts līdz Dieva labajai rokai (Ef.1:20-23; 4:10; Fil.2:9-11).

Pamatojoties skaidrās Rakstu vietās, mūsu dogmātiķi runā par trejādu Kristus valstību: spēka, žēlastības un Godības valstību. Tomēr šis trīskāršais iedalījums nebūtu jāizprot tā, it kā pastāvētu trīs atsevišķas valstības, kurās valda mūsu Kungs. Patiesībā Kristus valdīšana ir viena, lai arī tā izpaužas dažādās sfērās, atkarībā no atšķirībām pārvaldāmo raksturos (Atkarībā no viņu pretēji vērstajiem prātiem, saskaņā ar kuriem Valdnieks Kristus sev pakļautos ņem vērā un atšķirīgā veidā pārvalda.., Baiers). Tādējādi, Kristus, pateicoties savai neierobežotajai varai Spēka valstībā, valda pār visiem neticīgajiem, atkritušajiem eņģeļiem un nesaprātīgajām būtnēm (Ps.2:9 un tālāk; 45:5; 8:6-8; 97:7-10; 1.Tim.6:14-16; Atkl.17:14).

Vispārināti runājot, visa radība kā tāda pieder pie Kristus Spēka valstības, jo Spēka valstība būtībā ir dabas valsts.

Visus, kuri ir patiesā ticībā pieņēmuši Kristus salīdzināšanas Evaņģēliju (1.Kor.15:1), Viņš žēlīgi pārvalda ar savu atklāsmē sniegto vārdu Žēlastības valstībā (Jņ.8:31-32). Žēlastības valstībai pieder vienīgi tie, kuri ir attaisnoti ticībā jeb ticībā ir kļuvuši par patiesiem kristīgās Baznīcas locekļiem šeit, uz zemes (cīnītāja Baznīca), un būtībā termini Žēlastības valstība un Kristus Baznīca ir sinonīmi (Rom.5:1-2; Ap.d.5:14). Ja sātans darbojas visos neticīgajos kā “nepaklausības bērnos” (Ef.2:2), tad paaugstinātais Kristus žēlīgi valda visos tajos, kuri ticībā atzīt Viņu par savu Kungu (Jņ.14:23).

Visi patiesi ticīgie, kuri šīs dzīves laikā ir bijuši pakļauti Kristum Viņa Žēlastības valstībā, uz mūžīgiem laikiem būs Viņa pakļautie Godības valstībā, kura ir Žēlastības valstības turpinājums mūžībā (Ap.d.7:55-56; 1.Pēt.5:4; 1.Jņ.3:2). Tad karojošās Baznīcas locekļi (Rom.8:17) kļūs par triumfējošās Baznīcas locekļiem (Rom.5:2; Jņ.17:24). Patiesībā kristīgās sludināšanas mērķis atklāt Viņa Žēlastības valstības nenovērtējamo svētību un Viņa Godības valstības neizsakāmo svētlaimi, ir ne vien palīdzot grēciniekiem iemantot mūžīgo dzīvību, bet arī piepildot viņus ar dedzīgām ilgām pēc debesīm (1.Kor.1:7; Rom.8:23; Tit.2:13; 2.Pēt.3:13; Fil.3:20).

Šajā pasaulē Spēka valstība kalpo Žēlastības valstībai (Mt.28:18; Rom.8:28), jo abās valstībās viens un tas pats Kungs savam vārdam par godu (Ef.1:20-23) tajā pašā visvarenajā spēkā (Ef.1:19; 1.Pēt.1:5) pārvalda visas lietas, uzturot šo pasauli savu izredzēto dēļ (Mt.24:22; 2.Pēt.3:9) un aizstāvot savu cīnītāju Baznīcu no elles vārtu uzbrukumiem (Mt.16:18).

Lai arī mūsu Kunga Jēzus Kristus valdīšana ir viena, tomēr Viņa Žēlastības valstību nedrīkst pielīdzināt Spēka valstībai. Pats Kristus nodala savu Žēlastības valstību no šīs pasaules valstībām (Jņ.18:36). Lai arī Žēlastības valstība (Baznīca) atrodas šajā pasaulē, tā nav no šīs pasaules (1.Jņ.2:5; Jņ.17:16). Pasaule ir vienīgi Žēlastības valstības adrese (Jņ.17:11, 15; 1.Tim.2:1-4), jo šī valstība nav veidota un uzturēta tā, kā šīs zemes valstības (Mk.16:15-16). Šīs pasaules valstības tiek veidotas un uzturētas, pateicoties Dieva izveidotajai laicīgās valdības institūcijai (Rom.13:1-4), savukārt Žēlastības valstība ir dibināta un tiek uzturēta vienīgi ar žēlastības līdzekļu palīdzību (Dieva Vārdu un sakramentiem; Mt.28:19-20).

Taču Žēlastības valstība it jānodala ne tikai no Spēka valstības, bet Raksti to nodala arī no Godības valstības (1.Jņ.3:2; Rom.8:24-25), lai arī formāli tās nevar nodalīt vienu no otras (Jņ.5:24; 3:36; Kol.3:2-4; Gal.4:26). Tām abām ir viens un tas pats Kungs un dievišķās žēlastības svētība, taču tās atšķiras:

• runājot par dievišķo lietu satveršanu, jo, ja Žēlastības valstībā visas dievišķās zināšanas ir netiešas, proti, tiek gūtas ticībā Dieva Vārdam (atrauta zināšana; Jņ.8:31-32), tad Godības valstībā šīs zināšanas ir tiešas, proti, tiek saņemtas svētlaimīgu vīziju veidā (skatoša zināšana; 1.Kor.13:12), un
• abu šo valstību locekļi atrodas dažādos stāvokļos, jo, ja karojošās Baznīcas stāvokli raksturo bēdas un izbailes (Ap.d.14:22), tad triumfējošo Baznīcu raksturo nepārspējama godība (Atkl.7:17; 21:3-4).

Mācība par Kristus ķēnišķo amatu ir ticības artikuls, proti, pamatojoties Rakstos, mēs ticam, ka Kristus visā savā godībā valda spēka, žēlastības un Godības valstībās. Spēka valstībā mēs patiešām saskatām Kristus valdīšanas objektus, taču ne Viņa pilnīgu varu (Ebr.2:8). Patiešām, bieži vien šķiet, ka pār šo pasauli valda nevis Dievs, bet gan sātans. Kristus Žēlastības valstībā mēs patiešām saskatām šīs valstības līdzekļus, jo mēs dzirdam Evaņģēliju un redzam ārējos sakramentus; tomēr pati valstība mums ir neredzama, jo tā ir iekšēja, tā atrodas cilvēku sirdīs (Lk.17:20-21; 1.Pēt.2:5). Taču, neskatoties uz velna (Mt.16:18), maldu mācītāju (2.Tim.2:17-19) un pasaules pretspēku (Jņ.16:33), mēs ticam, ka kristīgā Baznīca jeb Žēlastības valstība pastāvēs uz zemes līdz pat laiku beigām (Mt.28:20). Tomēr Godības valstība, kura atklāsies paša Kunga noliktā laikā (Ap.d.1:7), allaž būs kristiešu kvēlāko cerību objekts (1.Jņ.3:2; Rom.5:2; 8:24-25), par kuru tie dedzīgi lūdz un pastāvīgi gaida tās atnākšanu (Fil.3:20)