Atklāsmes grāmatas misioloģija

Šķiet, ka Svētā Jāņa Atklāsmē evaņģelizācijas vēsts izpaužas izteiktāk nekā jebkurā citā Bībeles grāmatā. Tā katrā ziņā ir unikāla ar sev raksturīgo Evaņģēlija pasludinājumu un nozīmi, kuru tā piešķir baznīcas misijai.

Atklāsmes grāmatai ir divi mērķi. Attīstoties grāmatas pravietiskajam vēstījumam par notikumiem uz zemes no Kristus pirmā adventa līdz šīs pasaules galam Viņa atgriešanās laikā, lasītājam atklājas mācība par (1) paaugstinātā Kristus valdīšanas laika kristoloģiju un (2) baznīcas un tās misijas teoloģiju.

Abi mērķi ir savstarpēji saistīti. Kristus valda, lai dāvātu baznīcai iespēju veikt un pabeigt tās misiju. Visās zemes ciešanās un pārbaudījumos baznīcai par mierinājumu un par celsmi tās misijai Kungs Kristus atklāj savu paaugstināto godību. Kopš Kristus uzvaras un debes­braukšanas un līdz pat pasaules galam, rūpējoties par savu baznīcu un tās liecību, Kungs Kristus valda pār visu vēstures gaitu un pārauga to. Kad šī misija būs pabeigta, pār šīs pasaules eksistenci nolaidīsies priekškars un Tas Kungs nāks, lai apņemtu savu līgavu.

Cik būtiska nozīme ir misijai baznīcas liecībā par Jēzu Kristu kā par pasaules Pestītāju? Atbildi sniedz divas vīzijas: Atklāsmes grāmatas 10. nodaļas varenais eņģelis un Atklāsmes grāmatas 12. nodaļas sieva ar Bērnu. Varenais eņģelis, kurš stāv pār visu zemi (Atkl.10:1–2), rāda baznīcas un tās misijas nozīmi, jo visiem ļaudīm visās vietās un visos laikos ir jādzird baznīcas pasludinātā Dieva vēsts. Jānim kā visas baznīcas pārstāvim tiek teikts, ka viņam būs “pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem” (Atkl.10:11), jo ikviena cilvēces pārstāvja liktenis mūžībā ir atkarīgs no tā, vai tas ir uzklausījis vēsti par Kristus krusta nāvi un augšāmcelšanos un ticējis tai.

Atklāsmes grāmatas 12. nodaļas sieva ar Bērnu, kuru vajā pūķis, rāda, cik lielas būs baznīcas ciešanas tās misijas laikā, taču tā atklāj arī pagodinājumu, ar kuru Dievs apvelta savu baznīcu Bērna dēļ. Baznīca tiek attēlota kā Jaunava Marija, kā tā, caur kuru Kristus, Pestītājs, nāk pasaulē. Neviena cita realitāte cilvēces vēsturē nav tā pagodināta. Baznīca un tās misija ir nozīmīgākie cilvēces pieredzes un pasaules vēstures aspekti, jo tā nes Kristus krustu un Dieva mīlestību. Šis krusts un mīlestība bez ierobežojumiem sniedzas pār visu zemes telpu un laiku.

Visa Atklāsmes grāmata ir jāinterpretē, šādi skatoties uz baznīcas misiju, jo šī misija tiek veikta un pabeigta tās Kunga Kristus paaugstinātās godības un valdīšanas paspārnē.

1. Ievads (1:1–3:22): laika ir maz, un baznīca vēl nav gatava.
   • Prologs (1:1–8) stāsta, cik steidzams ir baznīcas misijas uzdevums. Viss notiks drīz (1:1), un Kristus atgriezīsies godībā (1:7). Tagad, kad Kristus ir atbrīvojis baznīcu no tās grēkiem (1:5), baznīcai ir priestera loma (1:6), liecinot par Dieva Vārdu (tāpat kā to darīja Jānis, 1:2) un pasludinot Kristus nenovēršamo atgriešanos (1:7–8).
   • Dievs savā žēlastībā uzliek savu labo roku Jānim un dod viņam uzdevumu (1:9–20). Apustulis pārstāv baznīcu, jo viņš ir “jūsu brālis un dalībnieks bēdās, valstībā un Jēzus pacietībā” (1:9). Viņš nav gatavs šai misijai; stājoties paaugstinātā Kristus varenās godības priekšā, viņš nokrīt zemē “kā miris” (1:17) un ir pilnīgi nespējīgs kalpot par Kristus liecinieku pasaulei. Taču Jēzus savā augšāmcelšanās spēkā liek Jānim pierakstīt atklāsmi (1:18–19).
   • Septiņas vēstules septiņām draudzēm (2:1–3:22) izraisa grēku nožēlu un piešķir ticību, tā sagatavojot Dieva ļaudis misijai – liecināšanai par Kristu. Septiņas vēstules draudzēm norāda septiņus nāves grēkus, ar kuriem draudzes tiek kārdinātas un tādējādi kavētas liecināšanas darbā.
     1. Grēks ir atstāt savu pirmo mīlestību (2:4).
     2. Grēks ir baidīties no ciešanām Kristus dēļ (2:10).
     3. Grēks ir kalpot mantai un kalpot viltus pielūgsmē (unionisms, sinkrētisms), vienlaikus mēģinot kalpot Dievam, – tā sekas ir krišana elkdievībā un seksuālā netikumībā (2:14).
     4. Grēks ir piedēvēt pestīšanas iespēju arī tiem, kas nepieder Kristum, nekristīgo reliģiju piekritējiem plurālistiskā sabiedrībā. Šis grēks arī noved pie netikumības un elkdievības (2:20).
     5. Izlikšanās grēks – ārišķīgi apliecinot piederību kristīgajai ticībai, bet iekšēji esot mirušiem, aizmigušiem vai pielūdzot kaut ko citu (3:1–2).
     6. Grēks ir neizmantot liecināšanas iespējas, neievērojot Dieva atvērtās durvis (3:8).
     7. Apātijas, remdenības grēks (3:15–16).Kungs Kristus aicina savu baznīcu atgriezties no šiem septiņiem nāvējošiem grēkiem. Viņš pamāca un pārmāca tos, kurus Viņš mīl (3:19; sal. Ebr 12:4–11).Baznīca tiek pacelta Kristus žēlastībā, lai tiktu motivēta un pilnvarota saņemt tai uzticēto misiju. Katra no septiņām vēstulēm noslēdzas ar Evaņģēlija apsolījumu “tam, kas uzvar” (Atkl.2:7, 11, 17, 26–28; 3:5, 12, 21). Asinsliecinieka nāve ir visspēcīgākā liecība par Kristu.*
2. Pravietiskā vēsts (4:1–22:5): Dieva žēlastībā baznīca dzīvo un veic savu misiju. Baznīcas un tās misijas dēļ paaugstinātais Cilvēka Dēls valda pār vēsturi un visiem notikumiem. (1:9–20; 5:1–10; 10:1–11; 14:1–5, 14–16; 19:11–21)
   • Ievada vīzija (4:1–5:14) par Jēra sēšanos goda krēslā un Kunga Kristus valdīšanu pie Debesu Tēva labās rokas ir centrā visam, kas seko Atklāsmes grāmatas pārējā daļā. Baznīcas ticības un pielūgsmes objekts ir paaugstinātais Kristus. Ar šo vīziju tā dzīvo cerībā un rod spēku savai liecinieka misijai. Eņģeļu un svēto Te Deum ir baznīcas himna tās misijas darbā (4:8, 11).
   • Misija ir saistīta ar briesmām, ciešanām un nāvi, ko attēlo trīs vīzijas par notikumiem zemes virsū (6:1–16:21). Šīs vīzijas ievada septiņi tīstokļa zīmogi (6:1–8:5), septiņi eņģeļi ar bazūnēm (8:6–11:19) un septiņi eņģeļi ar kausiem (15:1–16:21).
     1. Baznīca nav imūna pret pārbaudījumiem un ciešanām, kas piemeklē cilvēci tās grēka un dumpības dēļ pret Dievu (6:1–8:5). Šie pārbaudījumi ietver tirāniju un apspiešanu (6:1–2); karu un asinsizliešanu (6:3–4); ekonomisku depresiju un badu (6:5–6); nāvi un kapu (6:7–8). Visos šajos pārbaudījumos baznīca cieš un liecina līdz pat nāvei, jo tās vārda liecība ir apzīmogota ar mocekļa nāvi (6:9–11). Veicot misiju, tā rod mierinājumu ainās, kurās attēlota karojošā baznīca uz zemes (7:1–8) un triumfējošā baznīca debesīs (7:9–17).
     2. Baznīcai šajā misijā ir jābūt gatavai pieredzēt arī briesmas, kas cilvēci sagaida turpmāk (8:6–11:19).
        • Zemes virsū un debesīs notiek pārmaiņas – tās ir dabas katastrofu un mocību sekas (8:6–13).
        • Cilvēkus piemeklē arī pārdabiska rakstura elles mocības, kuras izraisa dēmoni bezdibeņa eņģeļa vadībā (9:1–11). Baznīcu gaida arī pēdējā kauja (9:13–21).
        • Atklāsmes grāmatas 10. nodaļā varenais eņģelis atgādina baznīcai tās pravietiskās kalpošanas nolūku un nepieciešamību.
        • Divi liecinieki, kas mirst mocekļa nāvē un pēc tam tiek augšāmcelti, dramatiski ataino to, ka baznīcas misija gūs virsroku arī nāvē un līdz pat nākšanai godībā (11:1–14).
        • Septītā bazūne ievadīs šīs pasaules galu, un misijas baznīca ar lielu prieku pievienosies Dieva slavētājiem debesīs (11:15–19).
     3. Misijas baznīca ir iesaistītā kosmiskā cīņā starp Dievu un Sātanu (Atkl.12:1–14:20).
        • Uz zemes baznīcas garīgā cīņa pret pūķi un tā zvēriem ir ļoti asa, taču Dievs aizvien patur baznīcu savu rūpju lokā un godā kā savu līgavu svētā Kristus Bērna uzvaras dēļ. ­(12:1–18). Pūķis nespēj iznīcināt baznīcas svēto Bērnu, tāpēc ka Kristus pūķi ir pilnībā uzvarējis (Atkl.12:1–5; sal. Mt.2:13–23; 4:1–11; Jņ.12:27–33). Sātans tiek izmests no debesīm, tā ka viņš vairs nespēj apsūdzēt svētos Dieva debesu troņa priekšā (Atkl.12:7–9). Pūķis izgāž savas pret Dievu un Viņa Kristu vērstās dusmas pār sievu un viņas sēklu zemes virsū, pret baznīcu, lai iznīcinātu gan to, gan tās liecību par svēto Bērnu (12:13–18). Savā svētceļojumā zemes virsū baznīca klejo tuksnesī, taču to sargā un par to rūpējas Dievs, jo baznīca kļūs par Kristus līgavu (sal. 19:6–8).
        • Lai palīdzētu sev cīņā pret baznīcu, pūķis izsauc divus zvērus: politisko zvēru no jūras (13:1–10) un reliģisko zvēru no zemes (13:11–18).
        • Karojošo baznīcu mierina vīzija par baznīcu zemes virsū pēc tam, kad tā būs paveikusi savu misiju un Jērs atgriezīsies, lai vestu to pie sevis (14:1–5).
        • Pūķis un viņa zvēri tiks sakauti (14:6–13).
        • Baznīcas misijas augļi tiks ievākti ražas dienā – šīs pasaules galā (14:14–20).
     4. Baznīca turpina savu misiju trešajā septiņdaļīgajā vīzijā par notikumiem zemes virsū no Kristus pirmā adventa līdz Viņa otrreizējai atnākšanai (15:1–16:21).
        • Kad baznīca sludina Jēzus Kristus Evaņģēliju, tā kopā ar savu Kungu dzied vareno Te Deum – pat dodoties ciešanās un nāvē (15:1–4). Dabā un cilvēces vēsturē nav liktenīgu nejaušību. Viss atrodas Dieva vadībā un ir pakļauts Viņa varai (15:5–8).
        • Dieva tiesas darbi ir paredzēti kā palīgs baznīcas misijas darba veikšanā (16:1–11). Dieva dusmu piemeklējumi tiek izlieti pār zemi, lai mudinātu cilvēku dzimumu nožēlot grēkus. Baznīcai, sludinot Dieva vārdu, pravietiskajā liecībā par Kristu ir jāapliecina šīs Dieva tiesas izpausmes (16:5–7).
        • Baznīcai tiek dāvāta otrā vīzija par pēdējo kauju, kas norisināsies tieši pirms pasaules gala (16:12–16).
        • Baznīca redz, ka pat pēdējā Dieva tiesas piemeklējumā – šai pasaulei tuvojoties savam galam – cilvēce tomēr neatgriežas, bet gan ietiepīgi zaimo Dievu (16:17–21).
   • Dievs vedīs baznīcas misiju līdz tās triumfālajam noslēgumam mūžībā (17:1–22:5).
     1. Lai gan pasaule un tās vara un bagātība ir savienībā ar netikli (antibaznīcu) pret misijas baznīcu, tomēr Bābele (netikle, kas jāj uz zvēra) tiks sakauta un kritīs (17:1–18:24).
     2. Kad baznīca saskaņā ar Dieva noteikto laiku būs pabeigusi savu misiju, Kristus ņems to par savu līgavu un svinēs kāzu mielastu (19:1–21).
     3. Jaunās Derības laikmetā Sātans ir sasaistīts, tā ka baznīca spēj veikt un pabeigt savu misiju (20:1–6). Laiku beigās tas tiek atbrīvots tikai tādēļ, lai pieredzētu sakāvi pēdējā kaujā (20:7–10).
     4. Baznīcas misijas rezultāti tiks atklāti tiesas dienā: tie būs visi vārdi, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā (20:11–15).
     5. Kad tās misija būs pabeigta, baznīca, līgava, mūžīgi mājos pie sava Kunga jaunā zemē un jaunās debesīs (21:1–22:5).
3. Epilogā (22:6–21), tāpat kā prologā (l:l–8), tiek uzsvērta nepieciešamība steidzināt baznīcas misijas darbu, jo notikumi norisināsies ātri (22:6) un Kristus atgriezīsies drīz (22:20). Epilogā tiek apliecināts Dieva vārdu patiesīgums (22:6) – tie nedrīkst nekādā veidā tikt pārveidoti (22:18–19), bet tiem jāpaliek tādiem, kā tos ir pasludinājusi baznīca. Baznīcas Kungs pasludina, ka Viņš nāks drīz (22:20). Un baznīca atbild līdz ar Jāni: “Āmen, nāc drīz, Kungs Jēzu!” (22:20). Tāda ir misijas baznīcas nepārtrauktā lūgšana, tai gaidot uz sava Kunga apsolījuma piepildījumu.