215. Ko līdz ar ticību tevī vēl ir modinājis Svētais Gars?


Kristietība seno vēsturnieku skatījumā

Mēs neko īpašu nezinām par prokurora Poncija Pilāta saraksti ar imperatoru. Kaut arī Justīns Martirs, rakstīdams ap 150.gadu, piemin dažus šādus “dokumentus”, nekad nekas nav atrasts. Korespondence starp Jūdejas pārvaldnieku un romiešu valdnieku nav pieejama. Savukārt daži Romas rakstnieki un vēsturnieki savos rakstos ir pieminējuši atsevišķus pirmos kristiešus.

Kristietība seno vēsturnieku skatījumā

49.gadā imperators Klaudijs sakarā ar vietēja rakstura nekārtībām no Romas izdzina visus jūdus. Apustuļu darbu [18:2] piemin, ka šo vajāšanu rezultātā Akvila un viņa sieva Priskilla atstāja Itāliju un nonāca Korintā. II gadsimta otrajā desmitgadē vēsturnieks Svetonijs savās “Cēzaru dzīvēs” rakstīja:

“Klaudijs izdzina jūdus no Romas nekārtību dēļ, kurās viņi pastāvīgi iesaistījās, Krestusa* kūdīti.”

Acīmredzot Kristu viņš saprata kā dumpja vadītāju. Nekārtības varēja būt radušās no kristiešu mēģinājuma evaņģelizēt jūdu sektoros.

116.gadā romiešu vēsturnieks Kornēlijs Tacits, kas dzimis ap 50.gadu., savās “Annālēs” par lielo Romas ugunsgrēku raksta:

“Sāka izplatīties runas, ka ugunsgrēks nebija nelaimes gadījums – ka to ir izraisījis imperators Nērons. Lai apslāpētu baumas, Nērons piedēvēja vainu tiem, kurus ienīda viņu ļauno izdarību dēļ un sauca vulgārā vārdā kristieši; tos viņš sodīja izsmalcināti. Viņi ieguva savu vārdu no Kristus, kurš pēc prokurora Poncija Pilāta sprieduma tika sodīts Tibērija valdīšanas laikā. Ar to uz īsu laiku tika apstādināta postošā māņticība, bet tā izlauzās no jauna – ne tikai Jūdejā, kur šī sērga vispirms izcēlās, bet pašā Romā, kur sapulcējas un atrod sev mājvietu visas šausmīgās un kaunpilnās lietas pasaulē.”

Lielo ugunsgrēku apraksta arī Svetonijs, paziņodams:

“Sods nāca pār kristiešiem – cilvēku grupu, kas nodevās pasakām un ļaunai māņticībai.”

Arī kristiešu II gadsimta sākums pieredzēja kāda rakstnieka darbību, kura sarakste ar imperatoru Trajānu un viņa laika valdniekiem atklāj retu literāta talantu. 10 labi saglabājušās Plīnija grāmatas ietver arī viņa diskusiju ar imperatoru 111.gadā un apgaismo pirmo kristiešu raksturu. Plīnijs bija nosūtīts par pārvaldnieku uz Bitiniju, iepriekš bijis Romas pilsētas galvenais miertiesnesis. Gadu pēc ievadīšanas amatā viņš rakstīja detalizētu ziņojumu par kristiešiem, kas bija apsūdzēti kriminālnoziegumos. Viņš lūdza instrukcijas, kā vajadzētu uzdot jautājumus apsūdzētajiem un tos tiesāt. Vai viņam vajadzētu būt tikpat stingram ar jauniem, veciem un sievietēm kā ar vīriešiem? Viņš tiešām bija tiem trīsreiz jautājis, vai viņi ir kristieši, brīdinot par sodu, kas ar to saistīts. Tikai tad viņš tiem piesprieda nāves sodu. Vienā gadījumā viņš spīdzināja divas meitenes, kuras sauca par “diakonēm”, bet neatrada, ka tās būtu vainīgas kādā lielākā noziegumā kā “juceklīga māņticība”. Viņas neapdraudēja valsti. Plīnijs bija dzirdējis, ka “šos kristiešus nevar piespiest piesaukt dievus vai pielūgt attēlus, pat ja viņiem liek to darīt.” Tāpat izrādījās, ka viņiem ir “paradums satikties vienā noteiktā dienā pirms saullēkta un deklamēt antifonu himnu Kristum kā Dievam un saistīt sevi ar zvērestu – nevis lai izdarītu kādu noziegumu, bet lai atturētos no visa veida zādzībām, laupīšanas un laulības pārkāpšanas, no uzticības laušanas, lai neatteiktos no paļāvības un aicinājuma To godāt”. Diezgan daudzvārdīgajā vēstulē Plīnijs mums tālāk stāsta, ka “šī “juceklīgā māņticība” bija izplatījusies ne tikai lielajās pilsētās, bet arī ciemos un laukos,” un ka tempļi pamazām kļuva tukšāki. Un tā viņš lūdz imperatoram tālākas instrukcijas.

Trajāns atbildēja, ka nopratināšanās Plīnijs ir rīkojies pareizi, bet kristiešus nekādā gadījumā nevajadzētu sodīt, balstoties uz anonīmām apsūdzībām:

“Tas tikai radīs ļoti sliktu precedentu, pilnīgi nepiedienīgu mūsu pašreizējam laikmetam.”

Mēs zinām, ka diezgan ilgu laiku šīs instrukcijas bija kā vadlīnijas ierēdņu attieksmei pret kristiešiem Mazāzijā.

Pirmās Pētera vēstules sākums liecina par evaņģēlija izplatīšanos pat līdz Bitinijai, kur vēstuli saņēma svešinieki, “ko Dievs Tēvs pēc iepriekšēja lēmuma izredzējis”. To skaitā bija tie, “kas izkaisīti Pontā, Galatijā, Kapadoķijā, Āzijā un Bitinijā”. Ir pamācoši atzīmēt, ka Džons A.T. Robinsons datē 2.Pētera apmēram ar 61.-2.gadu un 1.Pētera ar 65.gada pavasari. No Plīnija apraksta redzam, ka II gadsimta sākumā draudzes dzīve bija organizēta tiktāl, ka savi pienākumi bija garīdzniecības amatpersonām, kā, piemēram, diakonēm; kristieši bija pazīstami ar savu nevainojamo dzīvi; visur, kur izplatījās jaunā ticība, tika atmesta elkdievība. Apustuļu darbos pārskatā par Vasarsvētku dienu ir pieminēts, ka Pētera auditorija bija svētceļnieki, kas dzīvoja “Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā (Mazāzijā), Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši”. Jūdu profesors Dāvids Flussers pievērsa uzmanību tam, ka tieši šos apgabalus lielākoties apdzīvoja jūdu emigranti, kas maksāja nodokļus. Mēs jau redzējām arī to, ka Romā ap 50.gadu bija ļoti daudz kristiešu.

Uz Kristu norādīja arī samariešu izcelsmes vēsturnieks Talls, kurš uzrakstīja pilnu Tuvo Austrumu vēsturi no Trojas kara līdz savam laikam. Sava darba trešajā sējumā viņš apgalvo, ka tumsa, kas apņēma Kristus krustā sišanu, radās saules aptumsuma rezultātā. Tomēr šis skaidrojums ir diezgan nepārliecinošs, jo Jēzu sita krustā pilnmēness laikā, kad saules aptumsums nav iespējams. Mēs zinām, ka, kaut arī zvaigžņu kustības tika precīzi aprēķinātas tūkstošiem gadus pirms Jēzus laika, tomēr līdz pat Kopernikam, kas darbojās XVI gadsimta sākumā, un Keplera novērojumiem, kas XVI un XVII gadsimta griežos mums deva heliocentrisko pasaules uzskatu, mēness kustības nebija saprotamas. Tomēr vissvarīgākais būtu ievērot, ka jau ap 52.gadu kad Talls rakstīja savu mūža darbu, kādu tā laika vēsturnieku bija ieintriģējusi Kristus nāve.

Par otrā Tempļa laika vēsturi visvairāk mēs zinām no 37.gadā dzimušā Josifa Flāvija rakstiem. Viņa biogrāfija noteikti pieder pie viskrāsainākajām un aizraujošākajām pasaulē. 13 gadu vecumā viņš kļuva par rabīnu skolnieku Jeruzālemē. 16 gadu vecumā viņš uzņēmās trīs gadus dzīvot askēta dzīvi tuksnesī esēņa Banus vadībā. Viņš izmēģināja farizejismu, saduķejismu un esēnismu, “gribēdams”, pēc paša vārdiem, “izvēlēties no tiem pašu labāko”. 20 gadu vecumā viņš devās uz Romu, kur piedalījās sava laika politiskajās intrigās. Atgriežoties Palestīnā, viņš iesaistījās jūdu iekšējās cīņās par varu un, visbeidzot, dumpī pret romiešiem. Darbodamies kā pretošanās kustības vadītājs Galilejā, viņš bēga uz Jotapatas alu, kur, atrazdamies pilnīgā aplenkumā, kopā ar saviem vīriem vienprātīgi nolēma izdarīt pašnāvību. Josifam vajadzēja nonāvēties pēdējam, bet tā vietā viņš padevās romiešiem. Viņš ātri iemantoja Vespasiāna un viņa dēla Tita cieņu un piekrita vajāt jūdus, lai izbeigtu viņu dumpi. Protams, jau drīz vien viņu uzskatīja par savas zemes nodevēju. Tomēr šķiet, ka zināmā mērā viņš bija patiesi pieķēries saviem ciltsbrāļiem: kad reiz Tekojā Tits deva pavēli par triju jūdu krustā sišanu, Josifs ar asarām acīs lūdza viņiem piedot. Neskatoties uz personīgā godīguma trūkumu, Josifs ir nopelnījis vietu vēsturē ar detalizētiem sava laika notikumu pierakstiem.

Ir ļoti maz informācijas par Palestīnas vēsturi starp 150.gadu pirms Kristus dzimšanas un 70.gadur. Pēc ierašanās Romā Josifs iesāka Bellum Iudaicum jeb “Jūdu karus”, ko publicēja 77.gadā. Šis darbs aplūko laiku no Antiohija Epifāna ap 170.gadu pirms Kristus dzimšanas tieši līdz Jeruzālemes sagraušanai. Vēlāk, 93.gadā., parādījās “Jūdu senatne” – Antiquitates Iudaicae, kas vispirms parāda Vecās Derības notikumus vēstures gaismā un tad Palestīnas vēlākos posmus, pilnus ar intrigām un reliģiskām ķildām, neatturoties pat no tā laika tenkām. Šie divi no grieķu valodas tulkotie darbi kopumā ietver 1800 lappuses. Ja mēs tam pievienojam viņa autobiogrāfiju un pieminam kaut vai vēl vienu – Contra Apionem jeb “Polemiku pret Apionu”, viņa sniegtajai specifiskajai informācijai ir neizsakāma vērtība. Jāatzīst, ka pārskats, ko viņš sniedz par notikumiem, bieži vien ir izmantots viņa paša vai jūdu labā, bet tāda propaganda savas tautas labā ir gluži saprotama. Tomēr viņš cenšas atspoguļot faktus nākamajām paaudzēm. Varbūt ne vienmēr viņš kritiski attiecas pret savu pētījumu objektiem mūsdienu nozīmē, bet viņam bija unikāla priekšrocība novērot sava laika reliģiskos un politiskos notikumus.

Vislielākais Josifa mantojums mums ir portretu galerija, ko viņš sniedz kā daļu no sava daudzveidīgā vēstījuma. Viņš apraksta vairākus raksturus, kas mums ir pazīstami no Jaunās Derības, kā Hērods, Jeruzālemes priesteri, Pilāts, Kirenijs, Arhelajs un pat Jēkabs – “tā brālis, kuru mēs pazīstam kā Kristu”.

Vajadzētu paturēt prātā, ka Josifam bija ievērojama priesteriska izcelsme un ka kopš jaunības viņš, kā šķiet, tika uzskatīts par kaut ko līdzīgu ģēnijam, ebreju valodā gaon. Jaunībā pie viņa nāca priesteri un pilsētas vadītāji, lai noskaidrotu viņa uzskatus par bauslības interpretāciju. Autobiogrāfijā viņš piemin, ka cilvēkus it īpaši pārsteidza viņa atmiņa. Šā iemesla dēļ Josifu visumā var uzskatīt par uzticības cienīgu. Interese par Jāni Kristītāju un Kristus personu varētu būt radusies no tā, ka viņš pats bija dzīvojis pie esēņiem un zināja sava laika plašo Mesijas gaidīšanu.


* – “Chrestus” – populārs vergu vārds – bija izplatīta “Kristus” nepareiza izruna.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Kristietība seno vēsturnieku skatījumā”

  1. Andris:


    Attiecībā par vēsturnieka Talla norādījumiem;
    Lk.23:44-45
    Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templi pārplēsa vidū pušu.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.