Tur vairs nebija ganu
03.03.2014 Autors: Dītrihs Bonhēfers e-refleksijas
Pestītāja skats apžēlojoties skar viņa tautu, Dieva tautu (Mt.9:35).
Viņam nepietika ar to, ka tikai daži bija dzirdējuši Viņa aicinājumu un Viņam sekoja. Viņš nevarēja iedomāties kopā ar saviem mācekļiem aristokrātiski nodalīties no visiem, un, pēc lielo reliģijas dibinātāju parauga, atšķirtībā no tautas vairuma viņiem sniegt augstākas atziņas un pilnīgas dzīvesveida mācības.
Jēzus bija nācis, viņš darbojās un cieta visas tautas labā. Mācekļiem, kas vēlējās Viņu tikai sev, kuri Viņu gribēja pasargāt no apgrūtinājuma, ko varēja radīt bērni, ko Viņam pienesa, un daži nabaga ubagotāji ceļmalā (Mk.10:48) bija jāatzīst, ka Jēzus neļauj viņiem ierobežot savu kalpošanu.
Viņa evaņģēlijs par Dieva Valstību un viņa dziedinošo spēku piederēja nabagajiem un slimajiem, visur tur, kur Viņš tos atrada savā tautā.
Skats uz ļaužu pūli, kas viņa mācekļos, iespējams, radīja pretestību, dusmas vai nicinājumu, Jēzus sirdi piepildīja ar dziļu apžēlošanos un bēdām. Nekādu pārmetumu, nekādas apsūdzības!
Dieva mīļā tauta izmantota gulēja zemē un vainu nesa tie, kuriem bija jākalpo ar Dieva kalpošanu. To nebija izdarījuši romieši, bet gan aicinātie vārda kalpi, kas bija nelietīgi izmantojuši Dieva Vārdu.
Līdzīgās e-publikācijas