186. Kāds bija mūsu Pestītāja pazemības stāvoklis?


Kristiešu vispārēja attieksme pret cilvēkiem

Kristieši atšķiras no pārējiem cilvēkiem ne tikai ar savu attieksmi pret ticību, bet arī ar saviem morālajiem uzskatiem. Lai to izprastu, mums būtu jāapskata divas Bībelē aprakstītas īpašības (Mt.5:7; Gal.5:22-26; Ef.5:1-11; Kol.3:12-15).

Kristiešu vispārēja attieksme pret cilvēkiem

Pirmā no šīm īpašībām ir mīlestība. Kristīgā mīlestība atšķiras no daudzām citām īpašībām, kuras tiek sauktas par “mīlestību” šajā pasaulē. Kristīgā mīlestība ir daļa no paša Dieva mīlestības.

Ja kristietis dzīvo Dieva mīlestībā, bet tas viņam ir jādara, ja viņš vēlas būt kristietis, viņš tiek pārveidots šajā dzīvības un pastāvēšanas formā, kuru sauc par mīlestību. Kad mūsu Kungs Jēzus Kristus runā par mīlestību uz saviem mācekļiem, Viņš to dara šādi: “Jūs esat mani draugi, ja jūs tā darāt, ko es jums pavēlu.” “Palieciet manī jūsos, [..] jo bez manis jūs ne nieka nespējat” (Jņ.15:12-14; Jņ.15:45).

Šajā vietā ļoti bieži tiek pielaista liela kļūda: daudzi cilvēki uzskata, ka tiem var būt kristīga morāle bez kristīgās ticības un mācības. Citiem vārdiem sakot, tie tic, ka tiem var būt mīlestība tās kristīgajā izpratnē bez Kristus kā viņu personīgā Kunga un Pestītāja. Viņi neaptver, ka ar savu domāšanu un darbību tie ir aizdambējuši pašu šīs mīlestības avotu, tomēr iedomājas, ka viņi varētu pamācīt citus kā no tā dzert. Svētie Raksti šo stāvokli apraksta ļoti skaidri: “Cilvēks nevar nekā ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm” (Jņ.3:27). “Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu” (1.Jņ.4:7). “Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis” (1.Jņ.4:19).

Otrā kristiešu īpašība viņu attiecibās ar apkārtējo pasauli ir viņu balstīšanās uz mūžīgām lietām. Būdami ticīgi kristieši, tie ir kādas laicīgas valsts pilsoni, taču tiem ir ari “piederība debesīs” (Fil.3.20). Tas loģiski izriet no viņu ticības Dievam kā viņu Radītājam un Tēvam, un Jēzum Kristum kā viņu Kungam un Pestītājam. Ja mēs esam kādas valsts pilsoni, tad mūsu pienākums ir pakļauties dotās zemes likumiem (Mt.22:15-22; Rom. 13:1-10). Bet, tajā pašā mūsu pienākums ir dot Dievam to, kas Viņam pienākas. Tai būtu jābūt ikvienas valsts civiltiesību praksei.

Tā ir daļa no kristiešu pienākumiem – rūpēties “par tās pilsētas labklājību”, kurā mēs dzīvojam, vai kur mēs esam nosūtīti. No otras puses, ir jābūt pilnīgi skaidram, ka valsts vai pilsēta, kuras mēs esam, nekādā ziņā nav mūsu galapunkts. Gluži otrādi: mums jāapzinās sava virzība pretī mūžīgajai valstībai (Ebr.13:14; 1.Pēt.2:11-17). Ceļā uz šo valstību mums nākas sastapties ar citiem cilvēkiem, kuriem var būt ari atšķirīgi uzskati. Tādos brīžos mums jābūt gataviem viņiem palīdzēt, liecināt par Kristu.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.