240. Vai katrs ticīgais var būt pilnīgi drošs par savu grēku piedošanu?


Pāvests Leo X: Exsurge Domine [II daļa]

« Lasi pirmo daļu

1. Maldīgs, bet vispārpieņemts uzskats ir tas, ka sakramenti piedod grēkus ikvienam bez izņēmuma, ja tikai tiem nepretojas.

2. Noliedzot, ka bērnam pēc Kristības saglabājas grēks, mēs nicinām gan Pāvilu, gan Kristu.

3. Grēka iedīglis un pirmavots cilvēkā, pat ja viņam nebūtu neviena faktiski izdarīta grēka, kavē viņa dvēseles aiziešanu no miesas, lai ieietu Debesu vārtos.

4. Cilvēku, kas savā labdarībā bijis nepilnīgs, nāves brīdī pārņems lielas izbailes. Un tās pašas par sevi ir pietiekamas, lai viņš saņemtu šķīstītavas sodu un kavētu viņa ieiešanu Debesu valstībā.

5. Grēknožēlai esot trīs daļas: sirdssatriektība, grēku atzīšana un gandarīšana. Bet to nekādi nevar pamatot nedz ar Svētajiem Rakstiem, nedz ar agrīno kristīgo skolotāju darbiem.

6. Sirdssatriektība, tiek iegūta pārrunās, kolektēs un riebumā pret grēku, kad cilvēks, dvēseles sarūgtinājumā, atskatās uz savu dzīves gājumu, pārdomājot grēka nopietnību, daudzskaitlību un zemiskumu, kā arī to, kā tiek zaudēta mūžīgā svētlaime un iegūts mūžīgais sods. Bet šāda sirdssatriektība padara viņu par liekuli, patiešām, par vēl lielāku grēcinieku.

7. Šī ir vispatiesākā paruna un mācībā saistībā ar sirdssatriektību: “Neatkārtot to pašu nākotnē, tā ir teicamākā grēku nožēla, bet vislabākā grēku nožēla ir pavisam jauna dzīve.”

8. Tu nekādi nevari izsūdzēt visus piedodamos grēkus, nedz arī visus nāves grēkus, jo nav iespējams zināt visus nāves grēkus. Tas ir ļoti virspusējs uzskats, ka visi nāves grēki jau ir izsūdzēti un zināmi.

9. Tik ilgi, kamēr mēs paši gribam izsūdzēt pilnīgi visus savus grēkus bez izņēmuma, mēs nevēlamies atstāt neko apžēlošanai Dievam.

10. Grēki netiek piedoti nevienam, ja vien, priesteris piedod tos viņiem, uzskatīdams, ka tie ir piedoti; gluži pretēji – grēks paliks, ja vien priesteris neuzskata, ka tas tiks piedots; bet patiesībā ar atbrīvošanu no grēka un žēlastības piešķiršanu vien nepietiek, bet ir nepieciešams arī ticēt, ka grēki ir piedoti.

11. Pārliecību par grēku piedošanu tev jābalsta nevis savā sirdssatriektībā, bet Kristus vārdos: “Ko vien tu atraisīsi utt.” Patiesi, es tev saku, uzticies tam. Ja tu esi saņēmis grēku piedošanu no priestera, un patiesi tici, ka esi to saņēmis, tu būsi to patiesi saņēmis, neatkarīgi no tavas sirds satriektības.

12. Ja gadās, ka grēku sūdzētāja sirds nav tomēr satriekta, vai arī priesteris piedod nenopietni, bet pus pa jokam, tomēr cilvēks tic, ka viņam tika piedots, tad patiesi – viņam ir patiesi piedots.

13. Piedodot grēkus pāvests vai bīskaps nepaveic vairāk, kā vienkāršs priesteris. Un kur nav priestera, tur ikviens kristietis, pat sieviete un bērns, var paveikt pilnīgi to pašu.

14. Nevienam nav jāpārliecina priesteris par savas sirds satriektību, nedz arī priesterim tas jājautā.

15. Tā ir liela kļūda, ja kāds dodas pie Svētā Vakarēdiena paļaujoties uz to, ka viņš ir veicis grēku nožēlu, ka neapzinās vairs nevienu nāves grēku, ka ir lūdzis un sagatavojies. Tā ir vārīšanās savā sulā. Bet, ja kāds tic un uzticās, ka viņš šeit saņems žēlastību, tad šāda ticība vien dara viņu sķīstu un pilnīgu.

16. Zināms, ka Baznīca vispārīgā koncilā pieņēma lēmumu lajiem pasniegt tikai vienu elementu Vakarēdienā. Līdz ar to bohēmieši, kas pasniedz abus elementus, nav herētiķi, bet šķeltnieki.

17. Baznīcas “nopelnu krājumi,” kurus pāvests izdala ar indulgencēm, nav nedz Kristus, nedz svēto nopelni.

18. Indulgences ir dievbijīgs viltojums, kas atbrīvo no labiem darbiem. Tās ir ierindojamas starp atļautajām, nevis derīgajām lietām.

19. Indulgences nepalīdz tiem, kas cenšas tādējādi atbrīvoties no soda par Dieva priekšā izdarītu grēku.

20. Pilnīgi aplami ir uzskatīt, ka indulgences ir palīdzošas un noderīgas gara auglim.

21. Indulgences ir nepieciešamas vienīgi par publiskiem noziegumiem, un pieļaujamas vienīgi rupjajiem un nepacietīgajiem.

22. Indulgences nav nedz vajadzīgas nedz derīgas sekojošiem cilvēkiem, proti, mirušiem, mirējiem, nespējniekiem, tādiem, kas nav izdarījuši noziegumus, kā arī tādiem, kas ir pastrādājuši noziegumu, bet ne publisku, kā arī tādiem, kas sevi ziedojuši cēlām lietām.

23. Ekskomunikācijas ir vienīgi ārējs sods, kas nenošķir cilvēku no garīgas lūgšanu kopības baznīcā.

24. Kristiešiem jāmāca, ka ekskomunikācijas ir jāmīl, nevis jābaidās no tām.

25. Romas pāvests, Pētera pēctecis, nav Kristus vietnieks zemes virsū pār visām pasaules baznīcām, kuras iedibinājis pats Kristus svētīgajā Pēterī.

26. Kristus vārdi Pēterim: “Ko vien tu virs zemes atraisīsi” utt, ir attiecināmi tikai uz tām lietām ko ir sasējis pats Pēteris.

27. Ir skaidrs, ka nedz baznīcai nedz pāvestam nav tiesības lemt par ticības artikuliem, un vēl mazāk par morāles likumiem un labajiem darbiem.

28. Pāvests un lielākā daļa baznīcas var domāt tā un tā, un nekļūdīties. Tomēr domāt savādāk vēl nav grēks vai herēze – īpaši ar pestīšanu nesaistītās lietās un jautājumos – līdz brīdim, kad viens viedoklis tiek apstiprināts un otrs noraidīts vispārējā koncilā.

29. Mums ir sagatavots ceļš, lai mazinātu koncilu ietekmi un brīvi iebilstu pret viņu rīcību, un izvērtējot lēmumus, un droši atzīstot visu, kas patiess, neskatoties uz koncilu lēmumiem.

30. Vairāki Jana Husa uzskati, kas tika nosodīti Konstances koncilā, ir lielā mērā kristīgi, pilnībā patiesi un evaņģēliski. Tos vispārējā Baznīcā nedrīkstēja nosodīt.

31. Katrā labajā darbā taisnais grēko.

32. Ļoti labi paveikts labais darbs ir piedodams grēks.

33. Herētiķu sadedzināšana ir pret Svētā Gara gribu.

34. Doties karā pret turkiem, nav nekas cits, kā pretoties Dievam, kurš tagad soda mūsu nekrietnību.

35. Cilvēks nevar būt pārliecināts, ka viņš nedara nāves grēkus, dēļ viņa apslēptās lepnības.

36. Brīvā griba pēc grēkā krišanas ir vienīgi izkārtne. Tik ilgi, kamēr cilvēks rīkojas saskaņā ar to, kas ir viņā, viņš dara nāves grēkus.

37. Šķīstītavas pastāvēšanu nav iespējams pierādīt ar kanoniskajiem Svētajiem Rakstiem.

38. Dvēseles šķīstītavā nav pārliecinātas par savu pestīšanu. Katrā ziņā ne visas. Turklāt nav arī pierādīts nedz ar kādu argumentu, nedz Rakstiem, to nopelnu stāvoklis un to uzlabošanās.

39. Dvēseles šķīstītavā nemitīgi grēko tik ilgi, kamēr vien meklē mieru un ienīst sodu.

40. Dvēseles, kuras no šķīstītavas tiek atbrīvotas ar palicēju piekrišanu, iegūst pat mazāk, nekā tad, ja gandarītu pašas.

41. Baznīcas prelāti un laicīgie firsti izdarītu teicamu darbu, ja papostītu ubagotāju naudas maisus.

Turpinājums sekos »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.