Dieva tiesa radīšanā un pestīšanā, tagadnē un nākotnē

Visa trīsvienīgā Dieva radītā pasaule un ikviens cilvēks, dzīvs vai miris, ne tikai dodas pretī nākotnē gaidāmajai pastarai tiesai, bet Dieva tiesājošā un glābjošā darbība notiek jau tagadnē. Dieva vārds mums viennozīmīgi un cauri visai Vecajai Derībai un Jaunajai Derībai apliecina, ka Dievs tiesā un glābj ne tikai laiku beigās, bet arī šajā laikā.

Mūsu dzīvē Viņš gan glābj, gan soda par Dieva baušļu pārkāpumiem. Kā Dievs soda laikā, to iespējams atzīt tikai no Dieva vārda; šī atziņa tad var novest vai nu pie atgriešanās un piedošanas saņemšanas, vai arī pie nolieguma un nocietināšanās. Vai šī situācija tiek atspoguļota ar nepieciešamo skaidrību – tas ir ļoti nopietns jautājums visā kristīgajā pasludinājumā, pamācībā un dvēseļu aprūpē. Bieži notiek tā, ka kristīgā ticība tiek uzslavēta tikai kā līdzeklis vispārējas labsajūtas sasniegšanai. Grēks tādā gadījumā netiek uztverts nopietni, nedz atzīts par nozīmīgu, ciktāl tas skar cilvēka personīgo dzīvi. Tajā pašā laikā tas tiek dramatizēts, ja ir runa par citiem cilvēkiem, šķirām un laikiem. Šīs situācijas nopietnība atkal ir ciešā saistībā ar pirmo bausli, kur mums skaidri sacīts (2.Moz.20:5-6):

“..jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.”*

Liecība par dusmīgo un sodošo Dievu kopš senlaikiem ir bijusi un ir pastāvīgs ticības pārbaudījums. Te ir atšķirība starp patiesu un viltus pravietojumu, patiesu un aplamu dievkalpojumu, kad Dieva tautai tiek sludināta tikai Dieva mīlestība un labestība, turpretī tiesa un sods tiek noklusēti. Tas – kā rāda pravieša Jeremijas piemērs – noved pie skaidri sajūtamas pestīšanas praviešu agresijas, pildot sava amata pienākumus (Jer. 7:20, 23; Mih. 3; Am. 7:10 un tālāk; Cah. 13; Ap. d. 4 un citur). Asie spriedumi par patiesiem un viltus praviešiem ir pareizi saprotami tikai tad, ja tiek atzīts, ka no Dieva vārda pasludinājuma un paklausības Dieva baušļiem ir atkarīga pestīšana vai pestīšanas trūkums, svētība vai lāsts (5. Moz. 27 un 28). Un sludinātājam, pildot sarga amatu (skat. augstāk), vispirms jānes atbildība par to. Savukārt kritērijs izšķiršanai ir atklātais Dieva vārds, – kā Mozus māca tautai (5. Moz. 18:18–22):

“Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu. Un, ja kāds neklausīs Maniem vārdiem, ko viņš runās Manā Vārdā, no tā Es to prasīšu. Bet, ja kāds pravietis kaut ko iedrošināsies runāt Manā Vārdā, teikt, ko Es neesmu pavēlējis tam runāt, vai ja tas runās kādu citu dievu vārdā, tad tādam pravietim ir jāmirst. Ja tu tad savā sirdī domātu: kā lai mēs pazīstam vārdu, ko Tas Kungs nav runājis? – tad zini: ja pravietis runās Tā Kunga Vārdā, bet pravietojums nepiepildās un nekļūst īstenība, tad tas ir vārds, ko Tas Kungs nav runājis; pravietis to ir teicis savā pārgalvībā, tāpēc nebīstieties no viņa.”

Tādēļ patiesie pravieši, kuri sludina kā tiesu, tā žēlastību, izejot no Dieva vārda, tik enerģiski noraida viltus praviešu sapņojumus – nevis vienkārši kā pretēju virzienu, bet tādēļ, ka tie kaitē tautai. Un, lai ar esošajiem iemesliem neizraisītu personisku polemiku, mums šajā lietā jāuzklausa paša Dieva vārds, – kā mums, kas pildām amatu, tas rāda pašpārbaudes spoguli (Jer.23:13–32):

“”Jau Samarijas praviešos Es novēroju nelietību: tie sludināja nākotni Baala vārdā un maldināja Manu Israēla tautu. Bet Jeruzālemes praviešos Es ieraudzīju tiešām ko šausmīgu: laulības pārkāpšanu un dzīvi vienos melos, un tie pabalsta ļaundarus viņu rīcībā, lai neviens neatgriežas no sava ļaunuma. Tie visi Man ir kā Sodoma un tās iedzīvotāji kā Gomoras ļaudis!” Tādēļ Tas Kungs Cebaots saka par šiem praviešiem: „Es tos paēdināšu ar vērmelēm un dzirdināšu ar indīgu dzērienu, jo no Jeruzālemes praviešiem izlaidība un nelietība ir izplatījusies pa visu zemi!” Tā saka Tas Kungs Cebaots: „Neklausait pravieša vārdus, ko tie jums sludina par nākotni! Tie jūs tikai maldina, tie sludina pašu izdomātas parādības un ne Tā Kunga uzdevumā. Viņi saka allaž tiem, kas Mani ienīst: Tas Kungs ir sacījis, ka jums labi klāsies! – Un tiem, kas savas sirds nepielaidībā un nepakļāvībā staigā, viņi saka: jūs nekāda nelaime neskars! Bet kas tad ir bijis Tā Kunga padomē, ka viņš būtu redzējis un dzirdējis Viņa vārdu? Kas ir Viņa vārdu uztvēris un tiešām dzirdējis?” Redzi, saceļas Tā Kunga vētra, sāk plosīties Viņa bardzība, un virpuļojošs viesulis gāžas uz bezdievju galvām! Nemitēsies Tā Kunga gailošās dusmas, iekāms Viņš nebūs tām licis izpausties visā pilnībā un nebūs piepildījis Savas sirds domas; visu dienu galā jūs to izpratīsit jo skaidri! „Šos praviešus Es neesmu sūtījis, un tomēr viņiem lieta steidzīga; Es neesmu viņiem uzlicis nekādus pienākumus, un tomēr tie sludina! Ja tie būtu stāvējuši Manu padomu lokā, tad tie būtu sludinājuši Manai tautai Manus vārdus un to atgriezuši no tās ļaunajiem ceļiem un tās ļaunajiem darbiem! Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā,” saka Tas Kungs, „vai ne arī tālumā? Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi? – saka Tas Kungs. Es it labi dzirdēju, ko saka pravieši, kas Manā Vārdā sludina melus, tie saka: es redzēju sapni, es redzēju sapni! Cik ilgi tas vēl būs šo praviešu sirdīs, kas sludina melus un sludina savas sirds maldus un kam ir nolūks ar saviem sapņiem, ko tie cits citam stāsta, Manu Vārdu Manā tautā nogremdēt aizmirstībā, tāpat kā viņu tēvi paguva aizmirst Manu Vārdu aiz Baala vārda? Pravietis, kam patiesi bija sapnis, lai to kā sapni tieši arī pastāsta, un, kam atklājies Mans vārds, tas lai to pasludina pēc patiesības! Kas kopējs salmiem ar graudiem?” – tā saka Tas Kungs. „Vai Mans vārds nav kā uguns,” saka Tas Kungs, „un kā veseris, kas sagrauj klintis? Tādēļ redzi, Es celšos, saka Tas Kungs, pret tiem praviešiem, kas Manus vārdus nozog cits citam! Jā, redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, saka Tas Kungs, kas izmanto savu mēli ļaunā nolūkā, kaut arī sludinot Tā Kunga vārdu! Redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, kas sludina melu sapņus, tā saka Tas Kungs, tos atstāsta un maldina Manu tautu ar saviem meliem un savu māžošanos. Es tos neesmu sūtījis un neesmu tiem nekā pavēlējis, tie neatnes šai tautai nekā laba!” – tā saka Tas Kungs.”

Dieva vārds ik uz soļa rāda arī šādu lietu: kad tiek sludināts Dieva tiesas pasludinājums, tas arvien izraisa visasāko agresiju un vajāšanas – arī Dieva tautā – Baznīcā (Mt. 5:12; 23:37).

Ne tikai tā sauktā deiteronomiskā historiogrāfija, bet arī visu praviešu pasludinājumi vienmēr uzsver to, kas nekādā ziņā nav tikai „teologu” izdomāta teorētiska shēma, bet cilvēku pieredzēta svētības un lāsta, atalgojuma un soda realitāte:

„..Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs” (piemēram, Soģu 3:12; 4:1 un citur)**

Dieva dusmības un soda atklāsme kopš pašiem pirmsākumiem kristīgajā draudzē ir šķitusi esam nesamierināmā pretrunā ar Dieva mīlestību Jēzū Kristū. Šī iemesla dēļ Markions ir pārstāvējis uzskatu, ka Vecās Derības Dievs ir Demiurgs, tiesājošais un sodošais netaisnības un iznīcības raksturotās pasaules Radītājs. ­Turpretī Jēzū Kristū atklātais Dievs ir mīlestības Dievs, līdz ar to Vecās Derības Raksti, tāpat arī citas „jūdaiskās” Jaunās Derības Rakstu daļas nav piederīgas kristīgajam kanonam. Jāpiemin, ka Ādolfs Harnaks ir sekojis Markionam attiecībā uz prasību atcelt Veco Derību, gluži tāpat arī nacionālsociālisti un vācu kristieši, kuri prasīja atcelt Veco Derību kā jūdu reliģijas dokumentu, kas nav savienojams ar ģermāņu reliģiozitāti. Fakts, ka, pamatojot šo prasību, notika atsaukšanās uz „pētījumiem un zinātni”, ir bēdīga un apkaunojoša kopsakarība, kas tomēr skaidri parāda, kā vēsturiskās, tautiskās un nacionālās dogmas iespiežas Dieva vārda vietā, kad Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti vairs netiek atzīti kā trīsvienīgā Dieva, visas pasaules un visu tautu Kunga, vārds.

Kopš senbaznīcas laikiem atsevišķi bīskapi un teologi ir atvairījuši izplatīto nepatiku pret liecību par tiesājošo un sodošo Dievu, proti, viņi vienmēr ir vērsuši uzmanību uz Jaunās Derības un Vecās Derības kopsakarību, jo šis Dievs ir Jēzus Kristus Tēvs. Līdzās Lionas bīskapam Irenejam šeit jāpiemin jurists un teologs Tertuliāns ar rakstu Adversus Praxean, teologs un filozofs Laktants ar grāmatu De ira Dei – par Dieva dusmību, taču tāpat arī Luters rakstā Par gribas verdzību diskusijā ar Roterdamas Erasmu***. Tiek noraidīts filozofiskais Dieva jēdziens – philosophorum Deus, kura raksturīgā īpatnība ir tāda, ka Dievs gan ir augstākā būtne, kas dara tikai labu, taču tas notiek bez jebkādām jūtām. Dieva atklāsme Viņa vārdā atspēko visus šos cilvēka prāta radītos priekšstatus par Dievu. Dieva Dēla atklāšanās un Viņa dzīvesstāsts parāda, kā Dievs uzņemas grēku, ciešanas un nāvi. Šeit pieminētie un vēl daudzi citi pareizi ticīgi teologi pamatoti saka, ka visa reliģija tiek atcelta, ja par Dieva dusmību un tiesu vairs netiek mācīts un sludināts. Arī Jaunā Derība caurcaurēm apliecina Dieva tiesu, kas nāks gan pār mirušajiem, gan dzīvajiem (Rom. 2:16; Ap. d. 10:42; 2. Kor. 5:10; 2. Tim. 4:1; Mt. 25 un citur).

Šajā kopsakarībā atrodam vēl vienu svarīgu, lai gan mūsdienās, iespējams, grūti saprotamu norādi uz pedagoģiju. Tas, kā Dievs audzina cilvēku ar atalgojuma un soda palīdzību, ir paraugs ikvienam tēvišķīgas audzināšanas darbam (Ef. 3:16). Atskatoties uz Israēla atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības un uz ceļojumu cauri tuksnesim uz apsolīto zemi, Dieva tautai tiek sacīts (5.Moz.8:5-6):

„Tad nu atzīsti savā sirdsprātā, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu, un turi Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, ka tu staigā Viņa ceļos un Viņu bīsties” .

Audzināšana saskaņā ar Dieva vārdu ir nevis permisīva – tāda, kura visu pieļauj un klusē par visu –, bet direktīva un prohibitīva, jo zina, ka „cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām” (1. Moz. 8:21). Mīlestības pilnā stingrībā, arī ar soda pielietošanu, Dievs attur cilvēku no tā, kas viņam kaitē.

„Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku, un esat aizmirsuši pamācību, kas jūs kā bērnus uzrunā: mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. – Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni. Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu? Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš – lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli” (Ebr. 12:4–11).

Tēvišķīga mīlestība un sods Dievam nav savstarpējā pretrunā, un arī pie cilvēkiem šādai pretrunai nevajadzētu būt. Taču Dieva vārds arī šeit norāda mums nepieciešamo robežu: „Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, lai tie netop bailīgi” (Kol. 3:21). Šī pedagoģijas un Dieva vārda kopsakarība varētu arī šodien atklāt nozīmīgus ieskatus tur, kur ideoloģija, mācot par dabiski labo cilvēku, sagroza tieši to, kas ir pestīšanai nepieciešams – kā laicīgajai, tā mūžīgajai dzīvei. Jo katrā gadījumā, ja mēs, cilvēki, savā vecāku atbildībā nevaram pateikt „nē” un nevaram brīdināt ne no kaitējuma, ne no soda, tad to darīs pats Dievs, sodīdams baušļu pārkāpumus. Tādēļ piekāpība šķietamas mīlestības vai vienkāršas nolaidības dēļ ir vislielākais mīlestības trūkums, jo tā neapdomā, kādas neatgriezeniskas sekas jaunā cilvēka turpmākajā dzīvē var rasties, ja viņš sekos tikai savām tieksmēm un vēlmēm.

Kristīgā pasludinājuma atbildība pasaules priekšā, ja tas notiek pareizi, ir šīs Dieva tiesāšanas, sodīšanas un glābšanas nosacīta un ar to cieši saistīta. Tādēļ visām tautām ir jātiek aicinātām uz ticību Kristum un paklausību Viņa vārdam (Mt. 28:18–20; Mk. 16:15, 16). Ticība Jēzum Kristum nav zemes dzīves izrotājums vai reliģisku tradīciju kopšana; ticība ir izšķiroši svarīga pestīšanai – tādā nozīmē, ka šeit ir runa par izšķiršanos starp mūžīgo dzīvību un mūžīgo pazušanu. Glābšanās iespēja, ko Dievs atklājis Kristū, ir jāsludina un jāsniedz ikvienā tagadnes situācijā.

Ir vesela rinda situāciju, kurās iespējams atzīt, ka aiz Dieva vārda pasludinājuma un tagadnes ticībā vai neticībā, paklausībā vai nepaklausībā, izpratnē vai nocietinātībā īstenojas izšķiršanās, kas nosaka nākotni. Šajā laikā izšķiras, kas notiks mūžībā. Kā apustulis saka (Rom. 1:16, 17):

„..jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts (Hab. 2:4): no ticības taisnais dzīvos”

.
Kur tiek sludināta glābšana no Dieva tiesas, tur vienlaikus un tagadnē atklājas, ka „Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību” (Rom. 1:18). Tiek atklāts fakts, ka Dieva radīšanas darbā ar prātu atzītais Dievs nepavisam nav atzīts kā Dievs. Dieva iepazīšana un atzīšana praktiski notiek lūgšanā, slavēšanā un pateicībā. Bet tur, kur Dieva slavēšana un pateicība Viņam ir apklususi, tiek pārkāpts pirmais bauslis. Tomēr Dieva vieta nepaliek brīva – šajā gadījumā neizbēgami notiek Radītāja samainīšana vietām ar radību. Dieva radītais iegūst dievišķu varu un līdz ar to atbilstošu pagodinājumu. Apustulis to apraksta izvērstā veidā: cilvēks nonāk nīcības varā un atkarībā no tās; viņa sirds un viņa domas aptumšojas (Rom. 1:21). No šī stāvokļa izaug ne tikai morālas kļūdas, bet tur, kur dabiskais kļūst par noteicošo varu cilvēku domāšanā, rīcībā un kopdzīvē, tur jau tagadnē īstenojas Dieva tiesa. Trīs reizes tiek uzsvērts: „Dievs viņus ir nodevis..”

„Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas” (Rom. 1:24).

Šīs „sirds kārības” attiecas uz psihiskām perversijām. „Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās..” (Rom. 1:26), un šeit ir runa par psihiskām perversijām viendzimuma attiecībās. Visbeidzot: „Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas” (Rom. 1:28), un tas attiecas uz cilvēku kopdzīves sociālajiem apstākļiem. Šeit pieminētās perversijas nav Dieva tiesas un soda pamats, bet sekas, kas izpaužas cilvēku dzīvē un kopdzīvē. Apgalvojums, ka tas viss nāk no dekaloga pirmā galdiņa baušļu pārkāpuma, itin viegli var tikt ar sašutumu noraidīts, iebilstot, ka cilvēks taču ir saprātīgs savā pašnoteikšanās darbībā, savā vēsturiskajā attīstībā un zinātniskajā progresā. Tādēļ Pāvila pasaules redzējums vairs nesaskan ar mūsdienu cilvēka ieskatiem. Šīs neatbilstības sekas ir tādas, ka tieši tajās jomās, kur ir runa par Dieva baušļu nemainīgo spēkā esamību, vērojami ­centieni attaisnot grēku – tā vietā, lai grēcinieks atgrieztos un saņemtu piedošanu. Ne tiesas bardzība atbilstoši nemainīgajai Dieva baušļu mērauklai, nedz arī iepriecinošā vēsts par glābšanu no tiesas ar ticību Jēzum Kristum šeit vairs netiek uztverta nopietni. Priekšstats par mērķi, kas vada visu cilvēka rīcību, šajā gadījumā ir hēdonisms, kas orientēts uz maksimumu prieka un minimumu sāpju laika posmā no cilvēka piedzimšanas līdz nāvei.

Ar lielu nopietnību šeit jāuzdod jautājums: no kurienes baznīcu vadības saņēmušas pilnvaru pretēji viennozīmīgajam Dieva vārdam nolemt un proklamēt, ka piedraudēšana ar Dieva sodu un pestīšanas zaudējumu Dieva baušļu pārkāpuma gadījumā šodien vairs nav spēkā (1. Kor. 6:9, 10; Gal. 5:21)? Kur tas tā notiek, tur baznīca jau sen ir pārtraukusi būt Baznīca, un tā saucamās „kristīgas mīlestības vadītās dvēseļu aprūpes pārdomas” nav nekas cits kā nežēlīga cilvēku pakļaušana laicīgiem Dieva sodiem (piemēram, AIDS!) un nodošana Dieva tiesai.

Kristīgās ticības un kristīgā pasludinājuma īstenošanu pamatā nosaka tas, ka jau tagadnē šajā laikā notiek pastarās tiesas izšķiršanās, kura būs nozīmīga mūžībā. To mums parāda Jēzus vārdi par Viņa apliecināšanu un noliegšanu.

„Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mt. 10:32, 33; Mk. 8:38; Lk. 9:26; 2. Tim. 2:12).

Ar šiem vārdiem tiekam nostādīti starp cilvēku tiesu, no kuras nav nekāda cita glābiņa kā vien pakļaušanās, un Dieva tiesu, no kuras mums jātiek izglābtiem ar Jēzus Kristus palīdzību.

Šī pati laika un mūžības kopsakarība tiek atklāta, dodot Dieva vārda sludināšanas uzdevumu (Lk.10:16):

„Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis”.

Šajos vārdos ietverta garīgā amata pilnvara un robežas. Uzdevums, kurš tiek pildīts Kristus vietā (2. Kor. 5:20), ir izšķiroši svarīgs pestīšanai, tātad tas nav vienkārši piedāvājums, nedz vilināšana vai piesaistīšana.

Visbeidzot, viss, kas attiecas uz apliecību un pasludinājumu, ir saņemts kopā atraisīšanas un saistīšanas pilnvarā, ko Kungs Kristus pēc augšāmcelšanās ir devis Saviem mācekļiem līdz ar Svētā Gara dāvanu (Jņ.20:21–23; Mt.16:19; 18:18):

„Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: „Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: „Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks””.

Tādējādi, kas notiek laikā ar grēka apliecinājumu un piedošanas apsolījumu, tas ir spēkā arī mūžībā, Dieva tiesas priekšā****.

Paliekošs piemērs pareizam pasludinājuma veidam tieši plurālistiskā vai pat sekularizētā sabiedrībā ir Pāvila runa areiopagā (Ap. d. 17). Atēnās publiski saskarsmē ar citām reliģijām, kultiem un filozofiskajām skolām izskan aicinājums iepazīt un atzīt patieso Dievu.

„Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos..” (Ap. d. 17:24).

Ar šo pasludinājumu tiek atklāts, ka visu cilvēku dzīvības iesākums ir Dievā, ka tautas pastāv un dzīvo tajās robežās, kuras Dievs tām ir nolicis. Citāts no pagānu dzejnieka Aratosa (3. gs. 1. puse pirms Kristus) darba Phaenomena: „mēs esam no Viņa dzimuma” izsaka consensus gentium – visām tautām atzīstamu vienprātību – attiecībā uz izteikumu, kurš rāda, kā cilvēka esība pamatota Dieva esībā – arī tad, ja patiesā Dieva atziņa netiek izteikta. Vairākuma piekrišana nav Dieva eksistences kritērijs, tomēr Dieva vārda pasludinājums ir kritērijs glābšanai no tiesas. Pievienošanās tam nozīmē pareizu, no Dieva eksistences izejošu un uz Viņa tiesas darbu norādošu pasludinājumu. Tajā tiek atklāta cilvēku nezināšana, patiesas Dieva atziņas trūkums, un cilvēki tiek aicināti atpakaļ pie Dieva, paturot redzeslokā nākotnē gaidāmo tiesu. Kas šeit, pasludinājumā, notiek, tā ir praktiska izskaidrošana.

„Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem” (Ap. d. 17:30, 31).

Šī pasludinājuma iedarbība arvien ir tāda pati, kāda tā ir bijusi, kopš Jēzus parādījās pēc Savas augšāmcelšanās: vieni pret to izturas noliedzoši, arī zobgalīgi, savukārt citi, tikai nedaudzi, to uzņem ticībā: „Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: „Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.” Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieva, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem” (Ap. d. 17:32–34).

Šajā līmenī tiek atklāta Kristības nozīme un dāvana, kur citkārt notiek baiļu pilna izvairīšanās no norādes uz tiesu.***** „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts” (Mk. 16:16). Un, pamatojoties atbrīvošanā ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, ir arī pats par sevi saprotams, ka grēks vairs nedrīkst valdīt, jo tas ir uzveikts (Rom. 6:23):

„Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā”.

Kas par izejas punktu ņem Dieva vārdu, tam Dieva Gars atdara acis, lai viņš saskatītu pasaules un cilvēka realitāti, – kā Kungs Kristus, runādams par šo Garu, saka (Jņ.16:8–11):

„Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu”.

Ja acīm jātiek atdarītām, tad iepriekš tās bijušas aizvērtas un neredzīgas. Ka „aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti” – tās ir Kristus klātbūtnes zīmes; taču tās saistītas ar mudinošiem, uz pastaro tiesu attiecinātiem svētības vārdiem: „..un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas” (Lk. 7:22, 23).

Dieva tiesas un Dieva tiesājošās, sodošās darbības atziņa tagadnē ir piesaistīta Dieva vārdam, kas to atklāj un dara zināmu. Dieva vārda divējādā iedarbība bauslībā un Evaņģēlijā, tiesā un žēlastībā, izpratnē un nocietinātībā bieži vien tieši šajā jomā atklājas ar sāpīgu skaidrību. Mūsos ir daudz kā tāda, kas vēršas pret šo atziņu, un tur, kur grēks kļūst acīmredzams un skaidri atzīstams, grēcinieks sāk aizstāvēties. Jo „grēks nepavisam nav cilvēka dabas traucējums, bet gan tās apmierinājums.. Taču jāsaka vēl vairāk – šis apmierinājums ir atteikšanās no paklausības un – atteikšanās no paklausības ir cilvēka dabas apmierinājums.”

Tādēļ arī šajā vietā baznīcā un teoloģijā arvien no jauna vērojami centieni atrast atšķirīgas interpretācijas Dieva vārda apsūdzošajai darbībai. „Vai tad tiešām Dievs ir teicis?” (1.Moz.3:1).

Aiz bieži piesauktā „hermeneitikas jautājuma” arvien stāv cilvēces šaubas par skaidrajiem Dieva vārda brīdinājumiem no nāves, kas sekos dzīvību sargājošā Dieva aizlieguma pārkāpumam. Uz to norādīts arī Vēstulē romiešiem (1:18–32, skat. augstāk). Sods kā sekas baušļu pārkāpumam ir visiem zināms, taču brīdinājums tiek palaists pa vējam: „Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo.”

Ir vēl viena situācija, kurā, izejot no Dieva vārda, atklājas tagadnē notiekošā Dieva tiesa ar soda spriedumu. Pirmās Mozus grāmatas 3. nodaļā tiek aprakstītas visu cilvēci skarošās sekas, kas ir sods par grēkā krišanu. Šajā izklāstā savdabīgi ir tas, kā sods, kas izpaužas dzīves grūtībās, vienmēr tiek saistīts ar svētību dzīvības uzturēšanai. Sievai sods ir dzemdību sāpes un ilgas pēc vīra, kam lemts valdīt pār viņu; tā dzīvība tiek nodota tālāk un uzturēta. Vīram – pūles darbā, kopjot tīrumu, taču tajā pašā laikā tā ir iespēja paēdināt sevi pašu un savējos.

Cik gan daudz ļaužu pūļu ir veltīts, lai mainītu tieši šos apstākļus, kuri tomēr ir nemainīgi un pret kuriem cilvēks var protestēt tikai, vienlaikus cenšoties izpostīt tajos ietverto Dieva svētību! To vajadzētu pārdomāt rūpīgāk.

---

* – Lai noskaidrotu plaši sastopamu neskaidrību, jāatzīmē: šī norāde attiecas uz 2.bausli, atbilstoši Bībeles skaitīšanai, ko Luters nav izlaidis, bet, kā to darījuši arī senāki teologi, saistījis kopā ar 1.bausli. Teksts pilnā nopietnībā parādās kā visu baušļu kopsavilkums un “noslēgums” Mazajā katehismā:

Ko Dievs saka par visiem šiem baušļiem?

, tāpat arī kā pielikums 1.baušļa izklāstam Lielajā katehismā. Luters izklāstu beidz ar vārdiem:

..jo, kad sirds ir ar Dievu, un šis bauslis tiek turēts, tad visi pārējie tam seko.

** –

341 Jau sen ir aizmirsts, ka arī Vācijā pēc 1945. gada sabrukuma aktualizējās ieskats Dieva tiesas sprieduma realitātē. Tas redzams, piemēram, Bavārijas brīvvalsts 02.12.1946. konstitūcijas preambulā, kur sacīts: „Redzot gruvešu lauku, kurā Otrā pasaules kara laikā izdzīvojušos ir novedusi valsts un sabiedriskā kārtība bez Dieva, bez sirdsapziņas un bez cieņas pret cilvēku…” Mūsdienās, varam, tikai ar sašutumu konstatēt, ka mēs kā tauta un kā baznīca esam pilnīgi aizmirsuši un pastūmuši malā ieskatu jau tagadnē notiekošajā Dieva tiesas darbā.

*** – Luters raksta:

Arī Aristotelis mums attēlo tādu Dievu, kas guļ iemidzis un ļauj katram pēc savas patikas izmantot vai ļaunprātīgi izmantot Viņa labestību un atgriešanu uz īstā ceļa.. pie tā nonākam, ja gribam mērīt un aizbildināt Dievu, atbilstoši mūsu cilvēcīgā prāta mērauklai, nevis pielūgsmē, godājot dievišķās majestātes noslēpumus, bet atjautīgi mēģinot tajos ielūkoties. Un tad, šīs godības nomākti, atrunādamies izspļaujam tūkstošiem zaimu vārdu..

**** – Šajā kopsakarībā jānorāda, ka īstajai grēku piedošanai, atbilstoši liturģiskajai formai dievkalpojumā, būtu jānotiek nevis deprekatīvi, kā lūgšanai, bet deklaratīvi, kā tiešam apsolījumam, kas tiek sniegts „Kristus vietā”. Tā, piemēram: „Kā aicināts un iecelts Dieva vārda kalps es tev (jums) pasludinu, ka tev (jums) tavi (jūsu) grēki ir piedoti Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” Ja mācītāji uzskata, ka tā neklājas runāt, tad viņi nezina, kāda ir viņu amata un pilnvaras būtība – ka viņi ir Kristus „vergi” (δουλοι). Neraugoties uz visu šķietamo pazemību un brālīgumu, viņi tādējādi stājas Kristus vietā ar saviem pašu vārdiem un darbiem (salīdz. arī 2. Kor. 4:5).

***** – Šajā ziņā mēdz aiziet pat tik tālu, ka kristījot atbilstošajās agendās ir izlaisti Kristības iestādīšanas (Mk.16:16) vārdi, “lai nebiedētu cilvēkus ar tiesu”, – lai gan tieši no tās Kristība grib cilvēku glābt.