Par nākamās Dieva tiesas ietekmi uz tagadni

Pāvila 1. vēstules korintiešiem (4:1–5, salīdz. 2:1–16; 3:11–17) fragmentā, no vienas puses, redzam rūpīgu izklāstu par Dieva uzticēto Evaņģēlija sludināšanas uzdevumu. No otras puses, šeit ir runa par diskusijām starp cilvēkiem draudzē, par to, ka viņi tiesā cits citu; ir runa arī par sevis novērtēšanu un sevis notiesāšanu.

“Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. No namturiem, galvenām kārtām, prasa, ka tie būtu uzticami. Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs. Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.”

Tiesas diena ar Kunga Kristus otro atnākšanu laika ziņā vēl jo­projām izpaliek; taču ar vārda, ar Kristus apsolījuma palīdzību šis nākotnes fakts ir jau zināms, un tādējādi gaisma iespīd no nākotnes tagadnē, no viņpasaules – šajā pasaulē.

Tas attiecas uz izklāstu par apustuļiem uzticēto Dieva noslēpumu pārvaldīšanas uzdevumu. Cilvēki var strīdēties par to un konkurēt savā starpā, tomēr, kurš stāv Dieva tiesas priekšā un zina, ko tas nozīmē, tas ir brīvs no cilvēcīgas tiesāšanas un tiesas. Viņam nav ­jāorientējas pēc cilvēku tiesāšanas un vairākuma sprieduma. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo mēs kā cilvēki mēdzam raizēties tikai par cilvēku tiesu, īpaši tādēļ, ka pārāk labi zinām, kā paši tiesājam savus līdzcilvēkus, un saprotam, cik nepielūdzama ir šāda tiesa. Jēzus Kristus kalps, kas to nezina un neievēro, arvien būs pakļauts cilvēku tiesai. To bieži redzam, kad baznīcas atbildības nesēji atsaucas uz komisiju vai vairākuma lēmumiem, maldīgi ticēdami, ka vairākums būs atklājis patiesību. Uzkrītošā veidā ar to ir saistīta arī tāda parādība, ka Dieva vārdā pamatota pretestība tādiem lēmumiem tiek vai nu asi atraidīta vai klusi pastumta malā.

Apustulis norāda uz faktu, ka cilvēks tiesā pats sevi, – tas sacīts par iekšējo apsūdzību un aizstāvību, kas notiek domās un ir pazīstama visiem cilvēkiem (salīdz. Rom. 2:14). Šajā vietā domāta sevis pārbaudīšana ar Dieva vārdu. Tādējādi nav runa tikai par kādiem fonā esošiem kompleksiem un aizturēm, kas brīžiem var cilvēku pārņemt. Bet arī tad, ja cilvēks pats sev neko nevar pārmest pēc rūpīgas pašpārbaudes, tas tomēr vēl nepavisam nenozīmē, ka viņa paša spriedums saskan ar Tā Kunga spriedumu, kas sagaidāms nākotnē. Taču tam pretī dodas ikviens no mums. Tātad šī apustuļa paļāvība nekādā ziņā nav cilvēka pašpaaugstināšanās. Pāvils zina, ka viņš, gluži kā jebkurš cits cilvēks, atrodas Dieva tiesas priekšā.

Tā arī šeit pilnīgi viennozīmīgi tagadne tiek apgaismota no nākotnes. Raugoties no nākotnē gaidāmas Dieva tiesas skatupunkta, cilvēku tiesa pār citiem cilvēkiem tiek nolikta īstajā vietā. Tā, savukārt, ir nevis psihiska, bet pneimatiska norise. Pāvila 1. vēstule korintiešiem (2:12–16) mums paskaidro, kā Gara dāvana, no vienas puses, dara spējīgu izzināt Dieva noslēpumus, no otras puses, ved uz brīvību no svešiem spriedumiem.

“Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina” (1. Kor. 2:15).

Viņam nav vajadzības orientēties pēc citu cilvēku vai sabiedrības domām.

Tālāk, kļūst skaidrs (1. Kor. 3:11–15), ka ikviens darbs, lai cik atbildīgi tas būtu darīts, nākamās tiesas ugunī tiks pārbaudīts, lai noskaidrotu, vai ir noturīgs. Un tas būs izšķiroši svarīgi.

“Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.”

Arī šeit redzams, ka atbildīga pašpārbaude, tāpat arī konkurējošs sevis attēlojums cilvēku vidū nespēj atcelt Dieva tiesu, nespēj aizsteigties tai priekšā, lai mainītu tās spriedumu. Dieva tiesa vēl joprojām izpaliek, un tajā notiks darbu pārbaude ar atbilstoša atalgojuma un soda piespriešanu. Tas nākotnē vēl gaidāms ikvienam no mums.

Ja pareizi saprotam, kādu ieguldījumu abi šie teksti sniedz mūsu tēmas kopējā pamatojumā, tad varam atzīt nākamās Dieva tiesas ietekmi uz tagadni. Dieva mīlestība, ko saņemam Jēzū Kristū caur Svēto Garu, dāvā mīlestību pret Dievu, un šai mīlestībai nav jābīstas no Dieva tiesas. Pārliecība, ka Dieva tiesa nāks pār visiem mūsu darbiem un domām, dāvā brīvību no jebkuras cilvēku tiesas – vai tā būtu citu cilvēku, vai arī mūsu pašu domu tiesa. Taču tajā pašā laikā Dieva vārds no nākotnes ienes tagadnē Dieva tiesas mērauklu. Dieva vārda pasludinājums nav nekas cits kā tiesas pieteikums, atbilstoši Dieva baušļu mērauklai pār mūsu, cilvēku, darbiem, un arī pasludinājums par glābšanu no tiesas Jēzus Kristus, Dieva Jēra, kas nes pasaules grēku (Jņ. 1:29), vietniecisko ciešanu un miršanas dēļ.

Tā nu viena otra maldīšanās pasludinājumā, mācībā un baznīcas vadīšanā, domājams, sakņojas faktā, ka mēs bīstamies cilvēku tiesas, tajā pašā laikā neticēdami Dieva tiesai un glābšanai no tās ar ticību Jēzum Kristum un nesludinādami to.

Tam, kas ir pārliecība un ticības drošība, ir jābūt arī ikdienas lūgšanas saturam. “Mūsu Tēvs” lūgšana – šeit to plašāk neizklāstot – visos septiņos lūgumos ir vērsta uz nākotni, domājot par tagadni. Īpaši sestajam un septītajam lūgumam ir skaidri redzams šis pēdējo laiku horizonts: “..un neievedi mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.” Šim lūgumam piederas vadīt un nest mūs katru dienu cauri laikam uz mūžību.