:: e – BAZNICA ::

Grēkā krišanas kosmiskais raksturs

Vispirms ir būtiski ievērot, ka sākotnējais ļaunums un tā izcelsme neizriet no antīkās pasaules lietu skatījuma. “Velns nav mitoloģiska lētticīgās, pirms zinātniskās garīgās iztēles radīta figūra”.

Tieši otrādi, atsauce uz kritušo eņģeli ļauj Pirmās Mozus grāmatas lasītājiem ieraudzīt Dieva radīšanas plāna kosmisko raksturu un grēcīgo pretošanos tam. Pretniecības pamatā ir Sātana centieni izgaisināt priekšstatu par Dievu kā visvarenu un labu Radītāju, kurš visu rada no nekā.

Grēkā krišanas stāsts vislabāk ir saprotams tieši kosmiska notikuma ietvaros, kur velns nav kāds konkrēts paradīzes dārza dzīvnieks, bet varena garīga būtne, kas jau uzsākusi grandioza apjoma sacelšanos pret Dievu. Tas, ko čūska saka, nav tikai lokālas dabas notikums. Kārdināšana nav tikai stāsts par čūsku un cilvēku, bet attēlo Dieva pretinieku darbībā ar mērķi pakļaut un paverdzināt Dieva radību visaptverošā veidā. Lietojot teoloģisku terminoloģiju – pakļaut cilvēku sākotnējam grēkam.

Protams, šāda pieeja var izraisīt it kā dievbijīgus iebildumus, ka šādi tiek atmesta burtiska un vienkārša kārdināšanas stāsta izpratne, tomēr svarīgs šajā gadījumā ir nevis burtiska no konteksta izrauta teksta saturs, bet tieši pats notikuma konteksts – Dieva radīšanas darbs, kam nepārprotami ir kosmisks raksturs. Pats grēkā krišanas notikums ir kosmiskas dabas, jo čūska ir Sātans – sākotnējais dumpja organizators.

Šajā sakarībā paskaidrojošs ir Bībeles stāsts par Ījabu.

Stāsta centrā šķietami ir visnotaļ lokāli notikumi – Ījaba labklājības un veselības izpostīšana, kas izraisa diskusijas par Ījaba ciešanu iemeslu. Pieņēmums ir tāds, ka Dievs atalgo labos darbus un soda ļaunos, un tādējādi jautājums ir – vai Ījabs ir taisns cilvēks. Ījaba draugi apgalvo, ka viņš noteikti ir darījis kaut ko ļaunu, tādējādi grēkodams pret Dievu, citādi netiktu sodīts. Ījabs to noliedz.

Visa argumentācija diskusijās starp Ījabu un viņa draugiem saistās ar cilvēka stāvokli. Tomēr Ījaba grāmata sākas un beidzas ar pavisam ko citu. Sākotnēji Ījaba grāmata stāsta par velnu, kurš izaicina Dievu sacīdams, ka Ījaba lojalitāte ir nopirkta par laicīgiem dzīves labumiem. Grāmata beidzas ar Dieva atbildi no viesuļa, kurā Dievs ne vārda nesaka par Ījaba dzīvi un rīcību, bet norāda uz savu radīšanas darbu. Tādējādi Ījaba grāmata māca ar cilvēka dzīvi saistītas bēdas, rūpes un raizes skatīt kosmiskā kontekstā, redzot cilvēku kā cīņas lauku starp Dievu un Sātanu. Līdzīgs skatījums atrodams arī daudzos Jaunās Derības tekstos, īpaši Pāvila vēstulēs.

Atkal un atkal Pāvils vēršas pie saviem lasītājiem atklājot tiem patiesos mērogus viņu cīņai pret grēku. Tas, kas notiek kristiešu personiskajās dzīvēs nav tikai lokālas dabas notikums, ko izraisa vietējie apstākļi, jo aiz skumjiem ikdienas dzīves notikumiem atrodas pats ļaunuma avots – velns. Pāvils mudina ticīgos droši stāties pretī velnam, jo tā nav viņu pašu cīņa, bet Dieva cīņa pret velnu. Tādēļ kristieši var būt droši, ka pavisam drīz Dievs samīs Sātanu zem viņu kājām [Rom.16:20]. Jau pats Pāvils izteiksmes veids liecina, ka šī atziņa nāk no grēkā krišanas stāstā aprakstītā Dieva apsolījuma – Ievas bērni sadragās čūskas galvu [1.Moz.3:15]. Tāpat arī Vēstules ebrejiem autors attēlo Jēzus ciešanu un nāves fonu kur tas, kurš bijis augstāks par eņģeļiem pazemojies un pieņēmis cilvēka dabu, “lai caur nāvi iznīcinātu to, kam ir nāves vara, tas ir, velnu.” [Ebr.2:14] Līdzīgā veidā attēlota velna darbība, kurš ieiet Jūdasā, lai cīnītos pret Dievu [Lk.22:3]. Tādējādi lasītājam tiek norādīts, ka lokāliem notikumiem atsevišķu cilvēku dzīvēs ir visnotaļ grandiozas konsekvences.

Tāpat kā paradīzes dārzā arī šeit atklājas Dieva cīņa pret velnu un velna cīņa pret Dievu. Kad Pēteris savā 1.vēstulē [5:8] pielīdzina sātanu saniknotam lauvam, kurš klejo apkārt, meklēdams savu upuri, viņš nebūt nevēlas sniegt mums plēsīga, briesmīgiem ilkņiem apveltīta dzīvnieka aprakstu, bet līdzīgi apokaliptiskajām vīzijām Daniēla, Zaharijas un Atklāsmes grāmatās attēlo cilvēka likteni par viņu daudz varenāku spēku savstarpējās cīņas kontekstā. Šāds tradicionāls skatījums uz notikumiem paradīzes dārzā, kur čūska tiek identificēta ar Sātanu, un pats notikums tiek saprasts kā vēsturisks notikums, beigu beigās nes garīgas atziņas augļus. Lai gan mūsu darbības šķiet brīvas izvēles jautājums un vismaz ārēji mēs it kā patiesi veidojam savas dzīves virzību, tomēr mēs nenosakām morālo un garīgo atmosfēru, kurā mēs dzīvojam. Jebkura Rakstu atsauce uz velnu atgādina, ka mēs esam iemesti pasaulē, ko jau veidojusi visu radību aptveroša pretošanās vēsture, kuras pamatā ir pretošanās Dieva mūžīgajam nodomam.

Šāds skatījums neuzspiež Rakstiem varmācīgu interpretāciju ar nolūku attaisnot kādu teoloģisku principu, bet drīzāk tas ir tas, ko Vecās un Jaunās derības Raksti dziļā vienprātībā un kopsakarībā māca.

Velns ir kritušais Dieva eņģelis, un kā garīgai būtnei – eņģelim viņam bija brīva griba, kas bija neatkarīga no citām radītām būtnēm. Tādējādi Lucifers pirms krišanas bija no pārējās radības neatkarīga garīga būtne, kuras motivāciju noteica nevis instinkts vai dabiska tieksme, bet tīra izvēle. Garīgas būtnes izvēle ir radoša, tā nāk no pašas būtnes, bet nav reakcija uz kaut ko ārpus tās. Tāda garīga būtne kā eņģelis varēja izvēlēties ļaunu pilnīgi bez kādas ierosmes no Dieva radītās pasaules.

Tādējādi grēkā krišanas stāsts apstiprina kopējo Rakstu mācību, ka Dievs nav ļaunuma cēlonis un ir pilnīgi nošķirts no tā. Ļaunuma cēlonis ir pilnīgi brīvas garīgas būtnes garīga nepaklausība, kas nekādi nav saistīta ar Dieva radīto pasauli. Lucifera motivāciju pilnīgi noteica viņa izvēle, Dieva labestības vietā viņš izvēlējās ļaunumu, gaismas vietā tumsu.