Heterodoksās baznīcas un patiesie mācekļi
Heterodoksās baznīcas pastāv nevis pēc Dieva gribas [Mt.28:20], bet gan pretēji tai [Jer.23:29-40; 1.Kor.3:15-17]. Dievs pieļauj to pastāvēšanu daļēji tādēļ, lai pierādītu savu patieso mācekļu ticību [1.Kor.11:19], un daļēji tādēļ, lai sodītu bezdievju vienaldzību, nepateicību un neuzticību [2.Tes.2:11-12].
Tādēļ kristiešiem būtu jāuzņem heterodoksu baznīcu pastāvēšana nevis ar vienaldzību, bet gan ar šausmām, jo ikviena kļūda ir pārkāpums (apgrēcība), kurš ne tikai izraisa Dieva dusmas [5.Moz.32:5-6; 28:15-68], bet arī apdraud visu to cilvēku pestīšanu, kuri nonāk ar to saskarsmē [1.Kor.15:33; 2.Tim.2:16-17].
Taču arī heterodoksajās baznīcās ir sastopami patiesi ticīgie, kuri saglabā šo statusu tik lielā mērā, cik, pateicoties Dieva žēlastībai, viņi ir saglabājuši Evaņģēlija mācības.
Arī mūsu Pestītājs, lai arī nosodīja samariešu reliģiju un pielūgsmes formu [Jņ.4:22], tomēr atzina, ka atsevišķi samarieši ir patiesi mācekļi [Lk.17:16; 10:33]. Tāpat arī Luters, lai arī nosodīja pāvestību kā velna radītu iestādījumu, tomēr atzina, ka arī šajā samaitātajā baznīcā pastāv patiesi ticīgie (kristīti bērni; pieaugušie, kuri, neskatoties uz pāvesta mācībām, atzīst attaisnošanu vienīgi no žēlastības). To pašu dižais reformators attiecināja arī uz Cvinglija un Kalvina sekotājiem, kuri ir tādi vienīgi savas nezināšanas dēļ.
Konfesionālā luteriskā baznīca, lai arī allaž ir uzskatījusi sevi par patiesi ortodoksu baznīcu, tomēr nekad nav identificējusi sevi ar viena, svēta Baznīca, ārpus kuras nav pestīšanas, bet ir allaž mācījusi, ka vispārējā baznīca ir visu to ticīgo kopība, kuri savu pestīšanu uztic vienīgi Kristus vietnieciskajai izpirkšanai. Dr.Valters raksta:
“Saistot pestīšanu ar piederību kādai redzamai baznīcai, tiek anulēta mācība par attaisnošanu vienīgi no žēlastības, ticībā Kristum.”
Līdzīgās e-publikācijas