Sieva teica …

Noklausies šo e-publikāciju

R.Reno, sekojot Hrizostomam, uzskata, ka Sātans iespējams nemaz nezināja, ko īsti Dievs bija cilvēkam aizliedzis. – Es esmu dzirdējis, ka kaut ko tur viņš jums nav ļāvis darīt. Ieva neklusē  un neatbild ar “jā” vai “nē”, bet sāk draudzīgi tērzēt un pļāpīgi un klāstīt savas domas par Dieva likumiem. – Ādams man teica, lai es neēdu no tā koka augļiem, kas dārza vidū. Ak tā, redz kā! – atbild Sātans, bet pie sevis klusi nodomā: ak, tu pļāpīgā muļķe, labi ka pateici man ap ko lieta grozās.

Mēs, protams, nevaram droši zināt, ko īsti Sātans zināja un ko, nē, bet skaidrs ir tas, ka Ievas iesaistīšanās diskusijā ar velnu par Dieva vārdu bija viņas krišanas sākums. Cilvēka prātam gan šķiet, ka šādas diskusijas ir ļoti interesantas un liecina par lielu gudrību, taču “tiklīdz sirds iesaistās šādās diskusijās, grēkākrišana jau ir notikusi.”

Nepiesardzīga, pļāpīga izrunāšanās Rakstos bieži tiek nosodīta. Dievs ir devis divus baušļus, kas aizliedz izrunāšanos, otrajā bauslī aizliedzot pļāpāt par sevi un astotajā par citiem cilvēkiem. Jēkabs mudina turēt grožos savu mēli un pielīdzina to liesmai, kas iededzina lielu ugunskuru (Jēk.3:2-6). Pāvils savās pastorālajās vēstulēs māca jaunajiem mācītājiem ļoti rūpīgi attiekties pret sakāmo, mācīties kad, ko un kā runāt un kad klusēt. Aprakstot Ievas krišanu, Hrizostoms attēlo viņu kā tenku vāceli. Nevis lepnība un augstprātība, bet nevēlēšanās savaldīt savu mēli ieved mūsu ciltsmāti un līdz ar to mūs visus grēkā. Hrizostoms norāda arī uz ikdienišķākām tenkām, kur citu cilvēku dzīves kalpo kā izklaides objekts.

Nevis lepnība, augstprātība un pārmērīga dzīšanās pēc sevis apliecināšanas raksturo vidusmēra cilvēku. Daudz biežāk mēs esam miegaini, kūtri un slinki ļautiņi, kas kopā ar pūli peld līdzi kopējā dzīves straumē. Mēs nebūt nesteidzamies pievienoties velna ballītei, bet tā vietā kādā jaukā dienā pamostamies un attopamies, ka pēc bezjēdzīgi un nepārdomāti nodzīvotiem gadiem, pašiem it kā nemanot, esam kļuvuši par uzticīgiem velna valstības pavalstniekiem, kas kopā ar pārējo pūli nenovēršami virzās pretī elles bezdibenim.

Nav viena vienīgā pareizā veida kā lasīt grēkā krišanas stāstu. Agrīnā klosteru tradīcija izveidoja septiņu nāves grēku sarakstu. Augustīna iespaidā rietumu kristietība par galveno grēku sāka uzskatīt lepnību un augstprātību. Tuksnešu vientuļnieki izveidoja savus uzskatus, kur galvenokārt dominēja mantkārība kā visa ļaunuma sakne. Citiem savukārt tas bija izmisums vai garīgs pesimisms, kas ieveda cilvēku grēkā. Raksti apstiprina visus šos grēka aspektus, bet vienu konkrētu grēku ir grūti definēt. Pārkāpums savā būtībā ir romantiskas attiecības ar neesamību. To raksturo elkdievība – tāda tēla vai būtnes pielūgšana, kas nespēj sniegt solīto. Bez realitātes pamata neskaitāmie cilvēka grēki pieņem neskaitāmus seklus, virspusējus un ārējus dzīves veidolus, kam nav reāla jēgpilna pamata.

“Kā savāda, neiespējama neesamības mīlestība grēks vienmēr vērpjas ap realitāti kā tās atspulgs. Grēks ir perversa ierobežotas dievības mīlestība un tādēļ tam nav patstāvīga, fundamentāla veidola. Šā iemesla dēļ nav iespējams viennozīmīgi aprakstīt sākotnējo grēku.”

Paliksim pie tā, ka tas ir Dieva radīšanas plāna noraidījums un tādēļ bezjēdzīga un neizprotama neesamības mīlestība. Tā pamatā ir Ievas uzdrīkstēšanās ielaisties ar velnu diskusijā un spriest par Dieva vārdu, paļaujoties uz savu prātu. Būtiskākā lieta visos kārdinājumos ir šaubas par to vai tas tiešām ir Dieva vārds un vai tas tiešām jāsaprot tā, kā Dievs sacījis. Tādējādi sākotnējais grēks ir neticība, kas ir “visu grēku cēlonis un avots, un, kad velnam ir izdevies cilvēka sirdij atņemt vai viltot Dieva vārdu, ievedot to neticībā, tad viņam vairs nav grūti panākt visu, ko vien viņš vēlas.”