:: e – BAZNICA ::

Stāsts par Jēzus ciešanām

Gandrīz trešdaļa no evaņģēliju liecībām koncentrējas uz Jēzus ciešanu un nāves aprakstu. Kristīgā baznīca katru gadu vairāk nekā trīs mēnešus dzīvo ar to pašu tēmu: vispirms ir septiņas lielā gavēņa nedēļas, kuru laikā mēs sekojam Jēzus pēdās “uz Jeruzālemi”; tad nākamajās septiņās nedēļas no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem mēs būtībā atskatāmies uz Viņa ciešanām retrospektīvā.

Jēzus via dolorosa sākas ar “norādēm uz ciešanām”, par kurām sinoptiķi attiecīgajos pārskatos ir vienisprātis. Pirmo mājienu par ciešanām un augšāmcelšanos Jēzus deva tuvējos Hermona kalnos Filipa Cēzarejā. [Mt.16:13-28, Mk.8:27-39, Lk.9:18-27] Matejs mums stāsta, kā vispirms Viņš jautā: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Tad Pēteris apliecina, ka Viņš ir “Kristus, dzīvā Dieva Dēls”. Uz to Jēzus izsaka neparastus vārdus: “Uz šās klints” – uz šā ticības pamata – “Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Un tad mēs lasām:

“No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties.”

Kad Pēteris apsauc Jēzu, viņš savukārt dzird skarbus vārdus:

“Tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”

Šeit Jēzus norāda ceļu, kāds jāuzņemas tam, kurš būs Viņa māceklis:

“Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.”

Otrreiz Jēzus uz to norādīja, atgriežoties uz Galileju. [Mt.17:22-23, Mk.9:30-32, Lk.9:43-45] To pašu tēmu Viņš paceļ mācekļu izpētei, kad viņi tiešām dodas uz Jeruzālemi. [Mt.20:17-19, Mk.10:32-34, Lk.18:31-34] Šeit mums vissvarīgāk būtu atzīmēt, ka norādes par Viņa nākamajām ciešanām astoņās no deviņām reizēm, kad tās parādās evaņģēlijos, ietver pieminējumu par augšāmcelšanos trešajā dienā.

Vajadzētu atcerēties, ka Daniēla 9 pravietojums paziņo, ka Mesiju nodos nāvē Jeruzālemē un tad tiks sagrauta visa pilsēta. Tāpēc nav nejaušība, ka Jēzus reiz sūtīja “sveicienus” Hērodam Antipam ar šādiem vārdiem:

“Ejiet, sakait šai lapsai: redzi, Es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet parīt Es būšu galā, …jo neklājas pravietim mirt ārpus Jeruzālemes. Jeruzāleme, Jeruzāleme, …cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt. Redziet, jūsu nams būs atstāts.” [Lk.13:32-35]

Bībele ietver smalkus tiltiņus starp iekšējiem jēdzieniem, un šīs saiknes nevajadzētu atstāt nepamanītas.

Turklāt rabīni garāmejot piemin, ka Mesijas ciešanas būs nisana mēnesī, tas ir, Pashā laikā. Evaņģēliju lappuses apliecinoši pasvītro svētku tuvošanos, kas beigās tiek reducēti uz šausminošu ciešanu skatu. Pashā laiku skaisti apraksta viens no Midrash:

“Reiz nisana mēnesī pasaules tēvi (patriarhi) nāks pie Mesijas un sacīs: “Efraim (viens no pazīstamajiem Mesijas cietēja vārdiem), mūsu patiesais Mesija; kaut arī mēs esam tavi tēvi, tu esi lielāks nekā mēs, jo esi nesis mūsu bērnu grēkus. Un pār tevi ir nācis smags sods, …tu esi kļuvis par izsmiekla un apgānīšanas objektu starp tautām un esi sēdējis tumsā un nomāktībā… To visu tu esi darījis mūsu bērnu grēku dēļ.“

Tagad iesim un sekosim pasaulē labākajām Pashā svinībām.