Ījabs bija samulsis

“Ak, kā gan tad es varētu Viņam dot atbildi, kā lai es Viņa priekšā atrastu vārdus? Un, kaut ar man būtu taisnība, taču es Viņam nespētu atbildēt, bet man nāktos no Viņa izlūgties manas tiesības un žēlastību!” [Īj.9:14-15]

Mēs ielūkojamies cilvēka pārbaudījumu dziļajā postā. Ījabs bija dievbijīgs vīrs, tomēr arī viņu skāra briesmīgas ciešanas un nelaimes. Ījabs to nespēja saprast un sāka domāt, ka Dievs ir kļuvis viņa ienaidnieks.

Ījabs bija ļoti samulsis un nezināja, ko Dievam teikt. Un, pat ja Ījaba iebildumi būtu pamatoti, viņš labi saprata, ka Dieva priekšā cilvēkam nekad nav taisnība. Ījaba acīs Dievs bija kļuvis par nesatricināmi bargu soģi. – Kurš gan šādam soģim lūgs žēlastību?

Jā, nopietnu pārbaudījumu brīžos nabaga cilvēks nonāk strupceļā, nezina izeju, jo šķietami viss vēršas pret viņu. Kad cilvēku tiesā un satriec pats Kungs, tad nabaga sirds paliek bez valodas un nespēj Dievam atbildēt.

Vai soģim var lūgt žēlastību? Nē, apžēlošanai ir jānāk no kāda cita, kas augstāks par soģi. Bet kam mēs lūgsim žēlastību, ja soģis ir pats Kungs? Tad mums vairs nav, pie kā vērsties.

Tā pārbaudījumu tumsā spriež nabaga dvēsele.

Tomēr Ījabs bija iepazinis Dievu arī no citas puses – kā soģi, kuram bija žēlastības vārdi, ko teikt pazemīgajam [Īj.42:1-6].

Šodien mēs dzīvojam Evaņģēlija Jaunās derības laikmetā un esam dzirdējuši vēsti par Dieva sūtīto Glābēju. Tāpēc bez Dieva bardzības vēsts mēs zinām arī kādu citu vēsti, kas mums jāuzklausa. Bauslībai nepieder pēdējais vārds.

Pateicoties Jēzus Kristus ciešanām un nāvei, pēdējais vārds ir žēlastības vārds, proti – Kristus žēlastības Evaņģēlijs ikvienam ticīgam cilvēkam.

Tādēļ arī tu vari nākt un lūgt soģim žēlastību, jo Kungs Jēzus visu sodu ir uzņēmies uz Sevi. Sods bija uzlikts Viņam, lai mums būtu miers un glābšana.

Tātad pestīšana ir pilnīga un pabeigta. Lai mūs glābtu, Jēzus ir paveicis visu nepieciešamo. Tev atliek tikai ieklausīties grēciniekam teiktajos žēlastības vārdos!

Dievs labi dar’ ko darīdams, Viņš taisns Savā varā;
Lai dara man kā domādams, Es ciešu klusā garā.
Viņš ir mans Dievs, kas piestāsies Glābt mani manās bēdās,
Tam ļaujos, kad sirds ēdas.

Dievs labi dar’ ko darīdams, Kaut biķeri gan dzeru, Kas
manam prātam netīkams; Uz to es tomēr ceru, Ka glābšanu
es redzēšu. Es bēdās nepalieku, Dievs atkal atdos prieku.