:: e – BAZNICA ::

Ortodoksas un heterodoksas baznīcas

Dievs grib un pavēl, lai visi ticīgie uzklausītu, mācītos un sludinātu vienīgi tīro vārdu, kuru Viņš pats tiem ir devis Svētajos Rakstos [Jer.23:30-32; 1.Tim.6:3-5]. Visus tos, kuri sagroza Dieva vārdu un Dieva atklāto patiesību vietā māca savas mācības [Mt.15:9], Raksti nosoda kā viltus praviešus [Mt.7:15], pasaku un posta mācību mācītājiem [1.Tim.1:3-7; 2.Pēt.2:1], bezdievjiem [Jūd.1:3-4], cilvēkiem ar samaitātiem prātiem un ticības lietās izvirtušiem [2.Tim.3:1-8], krāpniekiem un antikristiem [2.Jņ.1:7], no kuriem visiem kristiešiem jāvairās [Rom.16:17; 2.Jņ.1:10], kā uzpūtīgus nelgas [1.Tim.6:3-5], kuri atrodas zem Dieva lāsta [Gal.1:8]. Tāpat kā Svētie Raksti nosoda jebkādu grēcīgu uzvedību [1.Kor.5:9-11; Atkl.21:8; 22:15], tāpat tie arī nosoda jebkādu Rakstos izklāstītās kristīgās ticības sagrozīšanu [Gal.3:10; 5:10-12; Atkl.22:18-19; Mt.18:6-7; 5:19].

Visas baznīcas, kuras pacieš šādus dievišķās patiesības izkropļotājus un seko viņiem, tiek dēvētas par heterodoksām baznīcām, savukārt tās baznīcas, kuras māca Dieva vārdu visā tā patiesībā un tīrībā un pārvalda sakramentus saskaņā ar Kristus iestādījumu, ir ortodoksās jeb šķīstās baznīcas.

Visiem patiesiem kristiešiem ir jāpievērš nopietna uzmanība šim iedalījumam, it īpaši šajos laikos, kad tik daudzās baznīcās biedējošā ātrumā izplatās vienaldzības gars, kad valda nepārprotama tendence atmest kristīgo mācību (atsacīšanās no ticības apliecībām) un reorganizēt baznīcas “plašākos iestādījumos, kuri darbojas sociālajā jomā” (lietišķā kristietība; sociālais evaņģēlijs). Mūsdienu modernisma programma aicina nojaukt visas konfesionālās robežas un tādējādi atrodas tiešā opozīcijā norādījumam, kuru Kristus atstāja savai Baznīcai [Mk.16:15; Mt.28:20; 10:32-39].

Lai ticīgie varētu pareizi atšķirt ortodoksās baznīcas no heterodoksajām, jāpatur prātā vairākas tēzes.

Pirmkārt, baznīcu var dēvēt par ortodoksu jeb šķīstu nevis vienkārši tad, ja tā ar savām ticības apliecībām, kuras atbilst Rakstiem, atzīst dievišķo patiesību, bet gan tad, ja tā arī māca visu dievišķo patiesību, kā arī novērš un apspiež maldu mācības. Citiem vārdiem, baznīcai ir jābūt tīrai jeb ortodoksai ne tikai principā, bet arī praksē, oponējot un disciplinējot visus tos, kuri māca maldu mācības. Taču tas vēl nav viss. Ja baznīca vēlas būt patiesi ortodoksa, tad tai ir jāatbilst Rakstiem ne tikai mācībā, bet arī praksē, tas ir, stingri jāsaskan ar visu, ko māca Dieva Vārds (nosacījumi, kuriem jāatbilst draudzes loceklim, piedalīšanās Svētajā Vakarēdienā, baznīcas locekļu kristīgās dzīves vadīšana, pretošanās reliģiskai vienaldzībai vai unionismam, utt.). Baznīcu, kura ir ortodoksa vienīgi teorijā, bet ne praksē, nevar uzskatīt par patiesi ortodoksu, jo tā neņem vērā Svēto Rakstu norādījumus par dievišķo patiesību atbilstošu izmantošanu dzīvē [1.Kor.5:13; 11:20-22; 6:1-6; 14:34-40 utt.].

Otrkārt, ortodoksa baznīca nekļūst heterodoksa tādēļ, ka pieļauj nejaušas kļūdas, jo par heterodoksu to padara vienīgi samierināšanās ar maldu mācību un nebiblisku praksi. Pat apustuļu dibinātajās baznīcās mēdza uzrasties maldu mācītāji, kuriem izdevās izplatīt savas mācības [Ap.d.20:30; Gal.1:6-9; 1.Kor.15:1-19], taču tās tika sekmīgi atspēkotas, bet viņi paši – nosodīti.

Tātad, baznīca kļūst nešķīstu jeb heterodoksu vienīgi tad, ja tā pārstāj ņemt vērā norādījumus, kurus Dievs ir devis [Rom.16:17, 2.Jņ.1:10-11, Mt.18:17], tādējādi pieļaujot, ka līdztekus patiesībai vai pat vēl lielākā mērā tajā pastāv maldu mācības un bezdievība.

Tik lielā mērā, cik heterodoksās baznīcas atbalsta maldus, kuri tās nošķir no patiesās Baznīcas, tās ir sektas. Tik lielā mērā, cik kāda baznīca ir nešķīsta, tā nav baznīca. Tik lielā mērā, cik tās joprojām pieņem kristīgās ticības patiesības, tās ir baznīcas, protams, ja vien to maldi nenoliedz kristietības fundamentālās mācības, jo tādā gadījumā tās jau vairs nav heterodoksas baznīcas, bet gan antikristīgi kulti (sal. kalvinismu ar unitārismu; 1.Tim.6:20-21; 2. Tim.2:16-18).

Lai arī heterodoksās baznīcas šī termina parastajā izpratnē joprojām atzīst kristīgās ticības pamatmācības un tādēļ tajās ir atrodami arī patiesi ticīgie, ja kristieši tajās saskata maldu mācības, tad viņu pienākums ir saraut attiecības ar šo baznīcu, jo, no vienas puses, vieni maldi bieži noved pie nākamajiem [Gal.5:9] un, no otras puses, paciešot klajus maldus, tiek noliegta dievišķā patiesība [Mt.10:32-36] un tas nav savienojams ar patiesi kristīgu nostāju [Rom.16:17; 2.Kor.6:14-18].