Mūsdienu ekumēnisms – centieni bez izprantes

Viss, kas luteriskajās ticības apliecībās ir apliecināts par baznīcu, proti, ka baznīca ir kas tāds, kam ir jātic un kas ir jāapliecina, un nevis kas tāds, ko iespējams novērot, un ka baznīca ir realitāte pasaulē, ir pamatā VII artikula vārdiem par baznīcas vienotību. Tā kā baznīca ir ticības objekts, arī baznīcas vienotība ir ticības objekts. Neviens nevar redzēt Kristus miesu, tāpat neviens nevar redzēt arī tās vienotību.

Ja mēs iztēlotos situāciju, ka visa kristīgā pasaule tiek apvienota visaptverošā organizācijā, kuras pamatā būtu vispāratzīta konstitūcija un rituāls, un pat tad, ja tas pats tiktu panākts arī attiecībā uz visu baznīcas mācību, šī apvienība tomēr nepadarītu redzamu Una Sancta. Arī tādā “ekumeniskā baznīcā,” kādu šodien daudzi uzskata par ideālu, būtu cilvēki, kas tai pieder tikai ārēji un nav Kristus miesas locekļi. Pat tādā gigantiskā baznīcā, kura sevī ietvertu visus, kas sevi dēvē par kristiešiem, Una Sancta tomēr paliktu apslēpta. Viss būtu tieši tāpat, kā tas ir ikvienā lokālā draudzē.

Pāvils Korintas kristiešus dēvē par “Jēzū Kristū svētītiem, aicinātiem svētajiem”. Viņš par šo draudzi runā kā par “Dieva draudzi Korintā” (1.Kor.1:2). Tie ir ticībā izteikti apgalvojumi. Ticībā Pāvils zina, ka Dieva baznīca, Kristus viena miesa, ir tur, tajā grēcinieku namā. Viņi ar saviem partejiskajiem strīdiem draud iznīcināt baznīcas sadraudzi, Kristus miesas vienotību, šie pusticīgie, kuri tā lepojas ar savām zināšanām (gnosis), bet tomēr pat nezina, kas ir Svētais Vakarēdiens, un apšauba augšāmcelšanos no mirušajiem.

Nenonākot pretrunā ar sevi, Pāvils šai draudzei, kurai viņam ir daudz ko pārmest, raksta: “Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, jo ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā, tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū.” Pāvils ir pārliecināts, ka Viņš, kas bija viņus aicinājis, noteikti viņus uzturēs arī līdz galam, jo tur ir notikusi Kristus pasludināšana un ir tikusi radīta ticība. (1.Kor.1:4-8) Tāpat notiek ar pirmo baznīcu Jeruzalemē. Apustuļu darbi runā par draudzi kā par “vienu sirdi un vienu dvēseli” un tad ar pārsteidzošu atklātību stāsta par Ananiju un Sapfiru, kuri meloja Dievam, un tad tālāk par pirmo strīdu baznīcā – strīdu par naudu (Ap.d.4:32; 5:1-11; 6:1).

Pat tajās vietās, kur mēs piedzīvojam kristīgo, brālīgo sadraudzību, svēto sadraudze paliek ticības artikuls, jo šī sadraudzība, koinõnia, par kuru runā Jaunā Derība, ir Svētā Gara darbs. Sadraudzība savieno savā starpā ne vien ticīgos, bet arī savieno mūs “ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu” (1.Jņ.1:3). Šīs sadraudzības mistērija iesniedzas Svētās Trīsvienības sadraudzībā. “Un to skaidrību, ko Tu man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu manī, ka viņi ir pilnīgi viens” (Jņ.17:22-23).

Šī vienotība vienmēr ir ticības objekts un nav novērojama, kaut arī pasaulei ir ļauts nedaudz saskatīt no tās darbības: “Rau, kā viņi mīl viens otru.” Apoloģija Una Sancta apraksta šādi: “.. cilvēki visā pasaulē, kuri atzīst Evaņģēliju un kuriem ir viens un tas pats Kristus, tas pats Svētais Gars un sakramenti, neskatoties uz to, vai viņiem ir tās pašas cilvēku veidotās tradīcijas vai ne.” Pastāv viena baznīca, kas ir apslēpta dažādās baznīcas organizācijās, kurām ir dažādas valodas un nacionalitātes, konstitūcijas un dievkalpojuma formas, un citas cilvēku veidotas tradīcijas. Tās vienotība ir apslēpta arī kristietības sadalītībā. Viena baznīca pilnībā ir ticības artikuls, un tomēr tā ir svarīga realitāte pasaulē.