Uzdevums rakstīt

Es, Jānis, jūsu brālis un dalībnieks bēdās, Valstībā un Jēzus gaidās, biju salā, ko sauc par Patmu, Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ. Tā Kunga dienā es tapu aizrauts garā un dzirdēju aiz manis balsi kā bazūni saucam: “To, ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām draudzēm: Efezā, Smirnā, Pergamā, Tīatīrā, Sardos, Filadelfijā un Lāodikejā.” (Atkl.1:9–11)

“Martīri” (μάρτυρός – gr. val.) nozīmē “liecinieki”. Tie nav cilvēki, kas vienkārši cieš un tiek vajāti, bet gan nonāk ciešanās un vajāšanās Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ (Atkl.1:9). Jānis, atklāsmes saņēmējs un uzrakstītājs, ir viens no šiem vajātajiem, kurš tika izraidīts uz Patmas salu, iespējams, pirmā gadsimta beigās, ķeizara Domiciāna* laikā. Viņš rakstīja septiņām draudzēm Mazāzijā, kuras tieši tāpat kā viņš bija kārdināšanās un vajāšanās “.. jūsu brālis un dalībnieks bēdās, Valstībā un Jēzus gaidās” (Atkl.1:9). Tā ir sadraudzība vajāšanu ciešanās, vienlaikus sadraudzība Dieva valstības gaidīšanā, kuru balsta Jēzus pacietība, ar kādu Viņš panesa sāpes mūsu glābšanas dēļ. Jau no paša sākuma ļoti skaidri tiek parādīta kristiešu sadraudzība savā starpā un sadraudzība Kristū. Kristieši nekad nav vieni un pamesti, ja viņi klausās un raugās uz Kristu – patiesi “uzticīgo liecinieku”, kurš vienlaikus ir liecības saturs (Atkl.1:5).

Jānis, liecinieks vai martīrs, tika aizrauts garā. Tas notika “Tā Kunga dienā” – tā šeit pirmo reizi nosaukta kristiešu svētdiena, Kristus augšāmcelšanās diena. Balss, ko viņš dzird, nāk no aizmugures, tātad pilnīgi negaidīti. Jānis ir pavisam pārsteigts.

Viņš saņem pavēli rakstīt septiņām draudzēm Mazāzijā – Efezā, Smirnā, Pergamā, Tiatīrā, Sardos, Filadelfijā un Lāodikejā. Šīs pilsētas atrodas Turcijas rietumos, un tās visas savieno ceļš, kas sākas Efezā, iet uz Smirnu un Pergamu ziemeļos, tālāk pa apli ved dienvidaustrumu virzienā caur Tiatīru uz Sardu, Filadelfiju, Lāodikeju un atpakaļ uz Efezu. Ja paskatāmies kartē, to varam iedomāties kā viena ceļojuma maršrutu, kas ved no vienas pilsētas uz otru un beidzas Efezā.

Tolaik bagātajās pilsētas attīstījās tirdzniecība, zinātne, pastāvēja dažādas reliģijas un kulti – tā bija īsti multikulturāla sabiedrība, kāda tā ir arī šodien, protams, ar visām no tā izrietošajām problēmām kristīgajai draudzei. Efezā ievērojamākais bija Artemīdas templis, uz kuru devās daudz ceļotāju, tāpēc tur notika plaša tirdzniecība (Ap.d.19:23–40). Pergamā ražotais pergaments līdz pat šai dienai nes šīs pilsētas vārdu. Lāodikejā bija acu dziedniecības centrs – 3. nodaļas 18. pantā tiek minētas acu zāles. Šajās vietās bija kristiešu draudzes, un no vēlāk rakstītajām vēstulēm mēs daudz ko uzzinām – gan labu, gan sliktu – par tām.

Visas draudzes tiek neatlaidīgi pamācītas – atšķirt patiesību no meliem un nesekot maldu mācībām, kurām vienmēr raksturīga tieksme izpatikt cilvēku vēlmēm, lai tādā veidā iegūtu cilvēku atsaucību.

Kristīgās draudzes šajās pilsētās ir apsīkušas, pēdējās no tām tika padzītas no Smirnas (Izmiras Turcijā) 20. gadsimta divdesmitajos gados. Līdz ar to ir piepildījusies šīm draudzēm pasludinātā tiesa. Tas lai mums šodien paliek par liecību Dieva vārda nopietnībai. Ko Dievs ir licis darīt vienai draudzei, tas attiecas uz visām kristīgajām draudzēm visos laikos un visās vietās. Sludināšana par Kristu neliek cilvēkiem pievērsties pašiem sev, bet gan Kristum un gatavoties Viņa atnākšanai godībā laiku beigās. Tas vienlaikus ir brīdinājums un mierinājums.

---

* – Domiciāns (51–96) valdīja no 81. gada, galminieku sazvērestībā nogalināts.