Kā varā esam tā ari rīkojamies

Ja esam šīs pasaules dieva varā, bez patiesā Dieva darba un Gara, mēs tiekam turēti viņa gribas gūstā — kā Pāvils saka (2.Tim.2:26) —, tā ka spējam gribēt tikai to, ko viņš grib, jo velns ir spēcīgs un apbruņots.

Viņš sargā savus pavalstniekus, tādēļ tie, kuri ir viņa varā, var dzīvot mierā, lai nekādā veidā nestātos viņam pretī. Citādi, ja sātana valstība nebūtu vienprātībā pati ar sevi, tā nevarētu pastāvēt; taču arī Kristus apstiprina, ka tā pastāv un pastāvēs. Mēs, sātana varā būdami, paklausām viņam labprāt; tāda ir mūsu griba. Jo, ja te būtu kādi spaidi, tad nebūtu cilvēka gribas, bet drīzāk negriba.

Taču tad, kad nāk kāds vēl stiprāks, tas uzveic pasaules dievu un atņem viņa laupījumu. Tad mēs kļūstam Svētā Gara kalpi un gūstekņi (bet tā ir ķēnišķīga brīvība). Nu labprāt gribam un darām to, ko grib Svētais Gars.

Tā nu cilvēka griba ir vidū, līdzīgi kā nastu nesējs dzīvnieks. Ja tam mugurā sēž Dievs, tas iet, kur Dievs grib, kā sacīts: “..es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienumēr..” (Ps.73:22-23)

Kad tam mugurā sēž velns, tas klausa velna gribai. Šis kustonis nevar pats steigties pie viena vai otra jātnieka, nedz kādu no tiem meklēt, jo tie abi cīnās viens pret otru, lai iemantotu kustoni un paturētu to savā īpašumā.