Romas pāvests pūš miglu
Noklausies šo e-publikācijuRomas pāvests nezināmu iemeslu dēļ veltījis atzinīgus vārdus Dr.Mārtiņam Luteram, kura mācību Romas baznīca savā laikā nolādēja.
Savas Vācijas tūres laikā Romas pāvests Jozefs Racingers, sev ierastajā stilā, veltīja pozitīvus vārdus Mārtiņam Luteram un, protams, neminot konkrētus piemērus, aicināja luterāņus un katoļus vairāk pievērsties vienojošām vērtībām. Viņš tikai piebilda ar luterāņiem (ar tiem visticamāk domājot kaut kādus viņam vien zināmus “luterāņu” vārda valkātājus) esot panākta vienošanās par dažām vienojošām lietām.
Pēc tikšanās ar “luterāņu” baznīcas līderiem augustīniešu klosterī, kur pirms 500 gadiem mācījies arī pats Luters, pāvests par Luteru sacīja šādu dzejisku frāzi: “Viņu nepārtraukti nodarbināja jautājums par Dievu, kas bija viņa dzīves ceļa kaislība un dzinējspēks.”
Tautas valodā, kuru lietot ļoti mīlēja Luters, tas nozīmē, ka pāvestaprāt Luters bijis norūpējies [visprecīzāk to raksturo krievu valodas vārds “озабоченный”].
Tad, lai klausītāji nedomātu, ka viņš ir kāds nezinātājās, bet gan ļoti labi zina kad un kādēļ Luters tika nolādēs, un, lai Luteru un viņa mācību aizmirsušajiem luterāņiem pāvests izliktos kā viens no viņiem – “luterānis” – viņš sacīja: “”Kā saņemt Dieva žēlastību?” Faktam, ka šis jautājums bija viņa dzīves dzinējspēks, ir neizsīkstoša ietekme uz mani.” Tā, lūk, apgalvo baznīcas vadītājs, kurš cenšas uzlabot attiecības ar citām baznīcām nevis bibliskiem, bet politiskiem līdzekļiem, tajā skaitā ar bezjēdzīgu daiļrunību.
e-firziķis vēlas precizēt, ka Luteru toreiz un luterāņus šodien drīzāk nodarbina jautājums – kādēļ Roma baznīca māca meklēt Dieva žēlastību tur, kur Dievs to nav apsolījis dot.
Mīļie draugi, e-firziķis atgādina, ka Baznīcas vienība pastāv Dieva vārdā neatkarīgi no mūsu centieniem un pūlēm. Baznīcas vienību ticīgie var vienīgi konstatēt nevis panākt. Un patiesai Baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā, kā apliecināts Baznīcas ticības apliecībā. Tās ir vienīgās kristiešus VIENOJOŠĀS vērtības. Tādēļ, pārvaldiet sakramentus un sludiniet savās draudzēs saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, un mēs būsim vienā Baznīcā – Kristus Baznīcā, kas ir Pestītāja līgava.
Līdzīgiem vārdiem, bet pavisam ko citu sacīja Ben-edikts, kurš nezināmu iemeslu dēļ uzskata sevi par kristieti, proti, ka vairāk uzmanības ir jāvelta vienojošām vērtībām, proti, “nezaudējot tās sekularizācijas spiediena ietekmē – viss, kas padara mūs par kristiešiem, ir bijis un joprojām ir mūsu velte un uzdevums”.
Nākotnē sagaidām, ka, sekularizācijai karu pasludinājušais, Romas pāvests kļūs vēl aktīvāks vienaldzības sludināšanā identitāti zaudējušiem citu konfesiju pārstāvjiem, jo Romas baznīcai, kuru pagājušajā gadā pameta vairāk nekā 181 000 cilvēku, kas ir vidēji viens cilvēks ik pa trim minūtēm, alkst pēc jauniem “ticīgajiem,” kas kuplinās, par nodokļu maksātāju naudu, jaunsacelto dievnamu nebibliskās mises un pievilto avju bojā gājienu uz Aglonu un citiem “svētības” avotiem, jo viņus, pateicoties gadsimtiem ilgai nemitīgai pāvestu miglas pūšanai, joprojām nodarbina jautājums “Kā [un kur] saņemt Dieva žēlastību?” par spīti tam, ka Bībelē tas ir pavisam skaidri atbildēts pirms vēl pasaulē bija Romas katoļu baznīca ar savu nekristīgo šaubu mācību.
Bet par spīti Rakstu skaidrībai, iespējams, tiešām pāvestam, kā ezītim miglā, pavisam tuvā nākotnē izdosies apvienot apakš sava krēsla visus šīs pasaules miglā mītošos “labticīgos,” kas neredz tālāk par savu degungalu, un kam zilonis rādās kā koks vai striķis.
Gadsimtiem pūstā migla jau ir kļuvusi bezcerīgi bieza. Šis globālais garīgais piesārņojums ir nenovēršams, bet pastāvēt mums palīdzēs pazemīga staigāšana Rakstu ēnā gaidot Kunga Kristus atnākšanu. Maran ata. [1.Kor.16:22]
Brālis Kristū Benedikts nepūš pīles,
bet kā kristietis pauž daudzu savas konfesijas kristiešu
labvēlību svētīgajam Mārtiņam Luteram,
pret kuru kādam no viņa viduslaiku priekštečiem bija tas negods nelabi izrīkoties.
Un, par cik mēs kā luterāņi esam pārliecināti,
ka toreizējai nepamatotai Lutera ekskomunikācijai
nav nekādu garīgu( izņemot varbūt baznīcpolitisku )
seku pie Lutera dvēseles pestīšanas,
tad nekas mums nekavē kā kristiešiem ar labvēlību attiekties pret lāga vīru Benediktu&Romas katoļiem.8-)
Dažas skaistas Romas katoļu dievkalpojuma prefācijas,
kas uzskatāmi ilustrē, ka arī viņi ir lai nu ir tādi kādi viņi ir,
bet tomēr kristieši, kas mīl Kristus Evaņģēliju:
Patiesi, tas ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi, ka Tev, Debesu Tēvs, visvarenais, mūžīgais Dievs, mēs pateicamies vienmēr un visur caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Viņš mūsu labā ir veicis brīnumdarbus: caur savu nāvi un augšāmcelšanos mūs ir cēlis godā, lai mēs, tagad atbrīvoti no grēka un nāves jūga, tiktu saukti par izredzēto cilti un svēto tautu, par karalisko priesterību un īpašumā iegūtiem ļaudīm un visur sludinātu Tavus varenos darbus, kurš mūs no tumsas esi aicinājis savā brīnišķajā gaismā. Un tāpēc vienotībā ar eņģeļiem un visiem svētajiem mēs Tevi slavējam, teikdami tagad un vienmēr:
—
Patiesi, tas ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi, ka Tev, Debesu Tēvs, visvarenais, mūžīgais Dievs, mēs pateicamies vienmēr un visur caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Jo Viņš, apžēlodamies par grēcīgo cilvēci, piedzima no Jaunavas Marijas un ar ciešanām pie krusta atbrīvoja mūs no mūžīgās nāves, un, piecēlies no miroņiem, mums dāvā mūžīgo dzīvi. Un tāpēc vienotībā ar eņģeļiem un visiem svētajiem mēs Tevi slavējam, teikdami tagad un vienmēr:
—
Patiesi, tas ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi, ka Tev, Debesu Tēvs, visvarenais, mūžīgais Dievs, mēs pateicamies vienmēr un visur caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Viņā Tu vēlējies atjaunot visu, un no Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši ikvienu debesu dāvanu. Jo, lai gan Viņš bija patiesais Dievs, Viņš pazemināja pats sevi un ar savām asinīm pie krusta dzēsa visu vainas. Tādēļ Viņš ir paaugstināts pāri visam, un tiem, kas Viņam paklausa, Viņš ir kļuvis mūžīgās pestīšanas devējs. Tāpēc debess un zeme Viņu godina, eņģeļu pulki Viņu cildina, nemitīgi saucot:
—
Patiesi, tas ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi, ka Tev, Debesu Tēvs, visvarenais, mūžīgais Dievs, mēs pateicamies vienmēr un visur. Jo savā labvēlībā Tu radīji cilvēku, un, kad grēku dēļ viņu pelnīti sodīja Tava taisnība, Tu savā žēlsirdībā viņu atkal izglābi caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Viņā Tavu majestāti pielūdz eņģeļu pulki, kas Tavā priekšā debesīs gavilē. Ļauj, Kungs, arī mūsu balsīm priecīgi skanēt, kopā ar viņiem slavējot Tevi:
—
Prefācija svēto mocekļu godam
Patiesi, tas ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi, ka Tev, Debesu Tēvs, visvarenais, mūžīgais Dievs, mēs pateicamies vienmēr un visur. Jo svētais moceklis …, sekojot Kristum ciešanu ceļā un apliecinot ticību Tavam Vārdam, ir izlējis savas asinis, lai kļūtu redzami Tavas žēlastības brīnumdarbi, kas trauslam cilvēkam dod spēku un drosmi pastāvēt ticībā caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Tādēļ arī mēs Tev dziedam pateicības dziesmu un kopā ar eņģeļiem Tevi slavējam, vienotā balsī sakot:
SANCTUS BENEDICTUS