Dieva bērnu mūžības diena virs zemes

Noklausies šo e-publikāciju

Apdomāsim visvarenā Dieva nolūku pie cilvēkiem. Mūsu pārdomas ļaus mums ieraudzīt Dieva mīlestības un uzticības neizmērojamos dziļumus pret cilvēku bērniem un ielūkoties Viņa dižajās mūžības domās, ko Viņš lolo pret Savu tēlu un mantinieku, cilvēku.

Cilvēks tika radīts mūžīgai dzīvei debesīs, taču pašreizējā pasaulē cilvēkam ir jātop sagatavotam un audzinātam nākamajai dzīvei. Lai sagatavotu un audzinātu mūs mūžīgajai dzīvei, svētais Debestēvs jau šajā pasaulē ir mērķtiecīgi nodalījis zināmu daļu mūsu laika, proti, katru septīto dienu. “Tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta” un lai šajā dienā Viņa tauta allaž līdz laiku beigām tiktu modināta, aicināta patiesam dievkalpojumam un būtu sagatavota mūžīgajai dzīvei.

Dzīve Dievā un ar Dievu ir cilvēka gara patiesā dzīve, kas ir paliekama un mūžīga, tāpēc ka tā turpināsies un savu piepildījumu gūs debesīs. Mūžīgā dzīve ir cilvēka esamības augstākais mērķis, un tā nav iegūstama vai uzturama, ja cilvēka prāts ir iegrimis pasaulīgās lietās, kuras nereti tam traucē dzīvot debesu dzīvi.

Tādēļ Dievs Savās uzticamajās rūpēs par augstāko labumu ir īpaši nošķīris atpūtas dienu, lai cilvēkam vienmēr dāvātu iespēju debesu dzīves modināšanai un uzturēšanai. Sabata diena ir Dieva bērnu mūžības diena virs zemes. Taču cilvēks, kam nav šādu dienu un kam nav laika gatavoties debesīm, nespēs iemantot mūžīgo dzīvi debesīs. Sabats vienlaikus ir gan gatavošanās, gan priekšnojauta, gan arī mūžīgās dzīves simbols, kā to apliecina Vēstules ebrejiem 4. nodaļa, kur apustulis runā par svētu dusu, kas atliek Dieva tautai (9. p.).

Dievs jau radīšanā nošķīra vienu dienu nedēļā, lai uzturētu cilvēka dvēseli ar debesu barību, un ar to Viņš deva drošu zīmi un apliecinājumu, ka mūs gaida mūžīga dzīve debesīs. Arī mūsu baznīctēvs Mārtiņš Luters par to ir rakstījis:

Vai neredzi, ka visas Dieva liecības par sabata dienu ir skaidras un drošas zīmes par mūžīgo dzīvību? Jo, ja mums nebūtu domāta nākamā dzīve un mūžīgā atdusa, tad kādēļ Dievs ar mums vispār būtu runājis Savus vārdus? Taču dievišķajai majestātei ir labpaticis runāt vienīgi ar cilvēku, un tikai cilvēks spēj atzīt un apjaust Dievu, dzirdēt Viņa vārdus un sarunāties ar Viņu. Tādēļ varam secināt, ka cilvēks ir lemts kādai augstākai dzīvei, tādai dzīvei, kuras sasniegšanai mums nepieciešams Dieva vārds un atziņa. Pašreizējā laicīgā dzīve ir dabiska un dota arī visiem nesaprātīgiem lopiem, kas Dievu nepazīst, bet sabats jeb Dieva dusa, ko Viņš mums atklājis Savos svētajos vārdos, ir brīnišķīga zīme un liecība par mūžīgu un nebeidzamu dzīvi pēc šīs, ko Viņš sludina tik daudz un dažādos veidos.