Otrais un trešais bauslis

Jūdi viņam sacīja: “Vai mēs nesakām pareizi, ka tu esi samarietis un tevi apsēdis dēmons?” Jēzus atbildēja: “Mani nav apsēdis dēmons, bet es godāju savu Tēvu un jūs mani liekat negodā… Ja es pats sevi pagodinātu, mans gods nav nekas. Tas, kurš mani pagodina, ir mans Tēvs, par viņu jūs sakāt: viņš ir mūsu Dievs! Jūs nekad viņu neesat pazinuši, bet es viņu zinu. Ja es sacītu, ka viņu nezinu, tad es būtu melis, līdzīgs jums. Bet es viņu zinu un turu viņa vārdu. (Jņ.8:48, 54-55)

Jēzus Otro bausli ievēroja tik daudzos veidos, ka, ja to visu uzskaitītu, visa pasaule tiktu piepildīta ar grāmatām. Viens no veidiem, kā mūsu Kungs ievēroja Otro bausli, bija patiesas, šķīstas mācības mācīšana un ievērošana. Jūdi apgalvoja, ka Dievs ir viņu Tēvs, bet ar savu mācību un savu dzīvi viņi parādīja, ka viņi pat nepazīst Dievu. Patiesībā viņi bija velna bērni un sekoja sava tēva meliem un slepkavnieciskajiem nodomiem. Viņi uzlika cilvēkiem smagas likumu nastas, taču nepacēla nevienu pirkstu, lai tās paceltu paši. Viņi pārkrāsoja Dieva likumus, piepildot tos ar cilvēku radītām nepilnībām un vairāk rūpējās par desmito tiesu no ķimenēm un mētrām, nevis par mīlestību un taisnīgumu. Lepnums un augstprātība nozīmēja vairāk par kalpošanu, tas ir, kalpošanu vienam otram. Īsāk sakot, šie vīri, kuriem vajadzēja būt Dieva vārda aizstāvjiem un veicinātājiem, meloja par Dievu. Nepatiesa, viltus mācība ir meli par Dievu, kas ir ļaunāk par visu; tās ir garīgas indes.

Bet Jēzus nebija melis kā šie vīri. Mūsu Kungs pazina savu Tēvu debesīs no mūžības. Viņš pazina Viņu un mīlēja Viņu. To noliegt nozīmētu melot, un Jēzus nav melis. Viņš pazina savu Tēvu. Un Viņš turēja un sargāja savu Vārdu savā mācībā, sludināšanā un dzīvē. Šī patiesā mācība godināja Debesu Tēvu, jo tā bija patiesa. Tāpēc patiesa mācība ir tik nepieciešama. Tā ne tikai glābj dvēseles, bet arī godina Dieva vārdu.

Būsim uzmanīgi cits pret citu, rosināsim uz mīlestību un labiem darbiem. Nepametīsim savas kopīgās sapulces, kā tas pie dažiem parasts, bet pamudināsim cits citu, vēl jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. (Ebr.10:24-25)

Starp Otro un Trešo bausli nav noteiktas robežšķirtnes. Abi baušļi ir saistīti ar Dieva kā personas vārdu un Viņa runāto Vārdu. Abi runā par cilvēka privāto un publisko ticības apliecināšanu. Tomēr Trešais bauslis ievieš kaut ko tādu, kas nav īsti pasacīts iepriekšējos baušļos. Tam ir publisks un korporatīvs raksturs.

Pareizai pielūgsmei jābūt privātai un publiskai. Publiskā reliģijas prakse ir dievbijīga rūpe par patiesas reliģijas uzturēšanu, baznīcas apmeklēšana un Vārda klausīšanās (Ap.d.15:12), publiskas lūgšanas (1.Tim.2:1), kā arī sakramentu saņemšana (1.Kor.11:18-19). Privātā pielūgsme sastāv no mājas disciplīnas (Sal.pam.1:8), dievbijības uzvedības bērnu vidū (Sal.pam.22:6), nevainīgā un šķīstā dzīvē (Jēk.1:27), saskaņas ģimenē (Rom.12:18). Kā tas tiek īstenots? Pārlasot publiski sludināto Vārdu, pētot katehismu, pārbaudot sirdsapziņu un vēršot par labu visu slikto.

Publiskajai un privātajai pielūgsmei ir jāaug kopā, pretējā gadījumā tās abas iznīks. Publiskā pielūgsme bez privātās pielūgsmes pārvēršas ārišķībā un reliģiskā liekulībā. Privāta pielūgsme bez publiskās pielūgsmes ir šķelšanās, tas ir, Kristus miesas šķelšana. Tas nav tikai “es un Jēzus”. Ja tu esi Kristū, tu esi saistīts ar pārējo Viņa miesu, tas ir, Baznīcu. Tā ir arī atteikšanās paklausīt Dieva pavēlei un saņemt dāvanas, ko Viņš dod, publiskā kalpošanā ar Vārdu un Sakramentiem.

Privātā pielūgsme ir atkarīga no publiskās pielūgsmes. Tāpēc mūsu Kungs Jēzus iedibināja publiskās sludināšanas amatu, lai mēs tiktu kristīti, saņemtu Dieva Vārda mācību, saņemtu grēku atlaišanu un saņemtu Jēzus miesu un asinis ar maizi un vīnu Svētajā Vakarēdienā. Lai Dievs mūs iesaista dievkalpojumos un draudzes dzīvē, lai mēs būtu auglīgi arī savās privātajā kalpošanā.

“Namu viņš cēla no plēstiem akmeņiem, tā ka, namu ceļot, nedzirdēja ne āmuru, ne cirvi, ne kādu citu dzelzs rīku” (1.Ķēn.6:7) Ķēniņa Salamana lielākais sasniegums bija tempļa celtniecība. Sekojot Dāvida plāniem, Salamans no ticīgā pagānu ķēniņa Hīrāma sagādāja vislabākos ciedru kokus. Zelts pārklāja Vissvētāko vietu un gan iekšējās, gan ārējās svētnīcas grīdas. Pamatam tika iegūts vispiemērotākais akmens. Uz sienām bija izgrebtas ķerubu figūras, palmas un ziedi. Kopumā Salamanam bija vajadzīgi apmēram septiņi gadi, lai pabeigtu šo vērienīgo projektu. Tempļa izmaksas bija tik augstas, ka ķēniņš Salamans kā samaksu iedeva Hīrāmam divdesmit pilsētas Galilejā. Kurš mūsdienu valdnieks atdotu savu teritoriju un tās iedzīvotājus, lai uzceltu namu Tam Kungam Cebaotam?

Tas viss, protams, atklāj, kā ķēniņš Salamans ievēroja trešo bausli. Viņš deva ieguldījumu Baznīcas uzturēšanā. Iepriekš minētais teksta fragments parāda, cik precīzi Salamans pauda savu cieņu pret Dievu un Viņa namu. Tempļa iekšienē nebija dzirdama neviena skaņa, no kuras būtu iespējams izvairīties, tā parādot godbijību pret Kungu Cebaotu.

Šī Salamana dievbijīgā un uzticīgā rīcība sniedz piemēru arī tam, kā mēs uzvedamies Dieva namā. Tālāk sniegtie padomi, protams, neattiecas uz maziem bērniem. Kad mēs ieejam dievnamā, Kristus kuģī, pareizi būtu izturēties klusu, jo Dievs psalmā saka: “Rimstiet un ziniet, ka es esmu Dievs.” (46:11) Mums visapkārt sabiedrībā valda troksnis un kņada. Dieva nams ir vieta, kur jābeidzas visiem trokšņiem, jo Dievs nav nemiera un kņadas, bet miera Radītājs. Dieva nams ir nošķirts no pasaules kņadas, jo tur tiek sludināts Viņa Vārds un tiek pasniegti Viņa sakramenti. Tāpēc, kā teikts kādā baznīcas dziesmā: “lai visa mirstīgā miesa klusē.”

Tad Jēzus tiem teica: “Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ. Tātad Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.” (Mk.2:27-28) Farizeji apsūdzēja Jēzus mācekļus par sabata sagānīšanu, plūcot kviešu graudus un tos ēdot. Likumu vīriem tas bija rupjš ceremoniālā likuma pārkāpums. Bet Jēzus sagrauj farizeju un visu citu juristu legālismu ar piemēriem no Rakstiem.

Pirmkārt, Jēzus norādīja uz to, ka Dāvids ēda skatāmo maizi. Kā mēs zinām, Dāvidam bija noteikta vieta pestīšanas vēsturē. Šī vieta bija lielāka, augstāka par jebkuru rituālu priekšrakstu. Tāpēc priesteru pienākums tajā laikā bija glābt Dāvida un viņa pavadoņu dzīvības viņu aicinājuma dēļ. Tas jo vairāk attiecas uz Jēzu un Viņa mācekļiem. Jēzus ir sabata Kungs. Un mācekļi tiks sūtīti sludināt glābjošo evaņģēliju visām tautām. Arī viņi ieņem vietu pestīšanas vēsturē, tāpat kā Dāvids.

Matejs sniedz vēl vienu argumentu, ko Jēzus izmantoja. Šeit Jēzus norāda uz priesteriem. Sabatā bez parastajiem upuriem viņiem bija jāupurē divi jēri, labības upuris un dzēramais upuris. Dieva Vārds viņiem liek strādāt sabatā un tādējādi pārkāpt Trešo bausli! Ja priesteri tādējādi ir bez vainas, cik daudz vairāk tam jāattiecas uz mācekļiem, kas kalpoja Tam, kurš ir lielāks par templi!

Tādējādi Jēzus atklāja farizeju nezināšanu par īsto un patieso Dieva Vārdu. Sabats ir paredzēts mums cilvēkiem. Tā bija ķermeņa atpūtas diena, bet, kas ir vēl svarīgāk, tā bija garīga uztura saņemšanas diena caur Vārdu. Lai Dievs atņem gan mūsu legālismu, gan slinkumu, lai mēs varētu izmantot sabatu tā, kā tas bija paredzēts!