Svētā Kristība
Noklausies šo e-publikācijuAplūkojot mācību par svēto Kristību, mūsu laikabiedriem kļūst daudz skaidrākas atšķirības starp ticības apliecinājumiem reformācijas laikā. Jau XVI gadsimtā līdzās strīdam par Svēto Vakarēdienu notika ļoti dzīvas un atklājošas debates par Kristību, no kurām vissvarīgākās bija Mompelgardas kolokvijā starp Andreasu un Bezu. Bet, tā kā luterāņi un reformāti saglabāja un cīņā pret baptistiem aizsargāja bērnu Kristības praksi, tajā laikā netika pietiekami norādīts uz atšķirībām, kādas pastāvēja starp ticības apliecībām, arī izpratni par žēlastības līdzekļiem.
Mums ir jāpateicas Karlam Bartam, ka viņš pieskārās tam, ko viņš saskatīja kā “brūci baznīcas miesā”. Un, pat ja viņa vērtējumam ir noteikta opozīcija, ka reformātu baznīcas gribētu pārskatīt savu mācību par Kristību un tās praksi, neatbildēts paliek jautājums, vai šajā jautājumā Barts nav bijis vairāk reformāts nekā paši reformāti, vai viņš daudz skaidrāk nekā visi reformātu teologi pirms viņa, nav saredzējis zināmas pretrunas starp Cvingliju un Kalvinu, kuri savu mācību veidoja, vēršoties pret XVI gadsimta anabaptistiem. Mums, luterāņiem, ir nepieciešams aplūkot Kristības izpratni un Barta iebildumus pret bērnu Kristību tāpēc, ka Barta skolnieki ir mēģinājuši projicēt Barta mācību par Kristību Augsburgas ticības apliecībā, un tāpēc, ka pašreizējā luterāņu dogmatikā ir vērojama liela nedrošība attiecībā uz bērnu Kristību un tādējādi arī pašā sakramenta būtības izpratnē.
Visas diskusijas par Kristības sakramentu pamatā ir atzinums, ka Kristība ir sakraments, žēlastības līdzeklis šī vārda stingrākajā nozīmē. Tā nav tikai vairāk vai mazāk skaista vai pareiza baznīcas tradīcija, tāpat kā konfirmācija, laulības un bēres. Tādējādi visi argumenti, kas Kristībā saskata simbolisku darbību, varbūt iepriekš dotas žēlastības simbolu [gratia praeveniens], kura ir pirms visām cilvēka darbībām, vai simbolu, no kura veidojas “baznīcas, kas ietver visus cilvēkus” [Volkskirchentum] (pretstatā tam, ko Trelčs sauc par “sektu”, domājot ar to reformācijas baznīcas otro formu, kas izveidojās no radikālās anabaptistu kustības), vienā mirklī zaudē savu nozīmi. Šodien vairāk tiek runāts par “brīvbaznīcām” nekā par “sektām” un tiek apgalvots, ka atteikšanās no bērnu Kristības varētu iznīcināt Volkskirche un novestu pie “brīvbaznīcām.”
Patiesībā šodien visas “brīvbaznīcas”, izņemot baptistus, praktizē bērnu Kristību. Tomēr pilnīgi neatkarīgi no tā ir jāizvērtē ļoti nopietns dogmatisks jautājums, vai Kristības sakramentu var lietot kā līdzekli, lai saglabātu Volkskirche pat tad, ja bērnu Kristība nebūtu teoloģiski attaisnojama. Kristība ir bijusi kristīgās mācības daļa kopš apustuļu laika. Volkskirche jēdziens ir tikko simts gadus vecs. Cik mums ir zināms, šo teoloģiski nelikumīgo jēdzienu izveidoja Johans Hinrihs Viherns. Jebkurā gadījumā viņš šo jēdzienu ņēma no reliģiju socioloģijas. Šī jēdziena, kuru nevajadzētu lietot nevienam izglītotam teologam, teoloģiskais bezjēdzīgums ir acīm redzams tad, kad atkārtoti tiek izteikts apgalvojums, ka cilvēks kļūst par brīvbaznīcas locekli pēc brīvprātīga lēmuma, turpretim cilvēks “dzimst” Volkskirche.
Neviens nekad nekļūst par baznīcas locekli pēc lēmuma vai ar piedzimšanu. Pēdējais tiek uzskatīts par iespējamu tikai zināmās valsts baznīcās, piemēram, Cīrihes. Šajā no Cvinglija laika nākošajā Volkskirche protototipā cilvēks, pat nebūdams kristīts, var izmantot visas baznīcas locekļa tiesības, izņemot tās, kas ir paredzētas garīdzniecībai. Saskaņā ar Jaunās Derības liecību (1.Kor.12:13) cilvēks Kristībā kļūst par baznīcas locekli. Vienīgais teoloģiski pamatotais jautājums, no kura ir atkarīgs vērtējums par bērnu Kristības pareizību vai aplamību, ir jautājums par to, kādi cilvēki ir jākristī — cilvēki, kas ir spējīgi apliecināt savu ticību Jēzum Kristum, t.i., pieaugušie un vecākie bērni, vai arī zīdaiņi, t.i., bērni šī vārda tiešajā nozīmē.
Tādējādi bērnu Kristības jautājums ir teoloģisks jautājums un nevis tikai praktisks vai socioloģisks jautājums. Uz šo jautājumu arī nevar atbildēt vienkārši no vēsturiskā viedokļa. Akvīnas Toms (Summa Theologica 3, Jaut. 68,9), atbildot uz iebildumiem, ka Kristības saņemšanai ir nepieciešams nodoms un ticība un tādēļ bērnus nevar kristīt, izmantoja Dionīsija Areopagīta citātu no darba Dievišķā hierarhija, saskaņā ar kuru apustuļi apstiprināja bērnu Kristību. Tā ir tradīcija, kas stāv pāri izvērtēšanai. Bet Joahims Jeremija (Hat die älteste Christenheit die Kindertaufe geübt? [1938]) un V.F.Flemingtons (The New Testament Doctrine of Baptism [1948]) ar daudziem pārliecinošiem argumentiem, šķiet, apliecina, ka bērnu Kristība, par kuru pirmos precīzos formulējumus ir devis Irenejs (ap 185.gadu), ļoti iespējams, ir notikusi apustuļu laikos. Iespējams, ka tas ir noticis saskaņā ar to modeli, kā jūdi kristīja prozelītus. Ir zināms, ka tika kristīti ne tikai pieaugušie, bet gadījumos, kad atgriezās veselas ģimenes, tika kristīti visi, kas piederēja pie “saimes”, tādējādi arī bērni. Te varētu būt nozīmīgi labi pazīstamie piemēri ar Lidiju, purpura pārdevēju, un cietuma uzraugu Filipos (Ap.d.16), kuri tika kristīti kopā ar visu saimi, kad viņi paši bija nākuši pie ticības.
Kad Polikarps savā martīra pārbaudījumā apliecināja, ka viņš ir kalpojis Tam Kungam 86 gadus (Mart. Pol. 9), tas varētu būt attiecināms tikai uz viņa piederību baznīcai. Tas nozīmē, ka viņa Kristība varētu būt notikusi apustuļu laikā, līdz 70.gadam. Justīna apgalvojums (Apol. 1. 15), ka viņa laikā bija daudz ap sešdesmit un septiņdesmit gadus vecu kristiešu, “kas kā bērni bija kļuvuši par Kristus mācekļiem”, var tikt attiecināts tikai uz tiem cilvēkiem, kuri tika kristīti no 80. līdz 90. gadam. Par Ireneju mēs jau runājām. Viņš apliecina, ka Kristus nāca, lai glābtu visus, “visus, kas Viņā ir atdzimuši Dievam: zīdaiņus, mazus bērnus, zēnus, jauniešus un vīriešus” (Adv. Haer. 2. 22. 4). Viņa skolnieka Hipolita baznīcas kārtībā ļoti skaidri ir minēta mazu bērnu Kristība. Viņus bija jākristī pirms pieaugušajiem, un viņu vecākiem un radiniekiem bija jāpārstāv viņi, dodot piekrišanu un viņu vietā izsakot ticības apliecību (Apost. Trad. 46).
Kad Tertuliāns savā darbā Par Kristību skaidri vēršas pret bērnu Kristības tradīciju, viņš nerunā par to kā par kādu jaunievedumu. Tāpat arī, kad vēlāk Pelāgijs uzbrūk Augustīna mācībai par iedzimto grēku, viņš neaizskar viedokli par bērnu Kristību un neapstrīd zīdaiņu Kristību. Līdzīgi arī Origēns un Kipriāns bērnu Kristību uzskata par atļautu. Origēns apgalvoja, ka bērnu Kristība sākās ar apustuļu tradīciju, kas saņemta no Tā Kunga (Commentary on Romans 5. 9), šo apgalvojumu Dionīsijs Areopagīts nodeva tālāk viduslaikiem. Kipriāns dod bīskapam Fidusam labi zināmo padomu, ka Kristību nedrīkst atlikt ilgāk par astoņām dienām pēc bērna piedzimšanas pēc analoģijas ar apgraizīšanu (Ep. 64). Jeremijam ir taisnība, kad viņš apgalvo, ka vēlāka bērnu Kristības ieviešana būtu izraisījusi pamatīgu sajukumu baznīcā un baznīcas vēsturē būtu atstājusi pavisam citādas sekas. Baznīcas vēsture daudz vairāk norāda uz to, ka senbaznīcā pastāvēja abas Kristības formas, gan pieaugušo, gan bērnu Kristība vienmēr ir eksistējušas viena otrai blakus, tieši tāpat kā tas šodien notiek misijas laukos. Tas var nozīmēt tikai to, ka bērnu Kristība aizsākās jau apustuļu laikos. Bērnu Kristība būs bijusi ietverta praksē, kad tika kristītas veselas ģimenes, par kuru liecina Jaunā Derība, kaut arī bērni tur atsevišķi netiek minēti.
Tādejādi mums ar vislielāko varbūtību jāatbild apstiprinoši uz šī jautājuma vēsturisko pusi, vai apustuliskā laikmeta baznīca pazina un praktizēja bērnu Kristību, tomēr mēs vēl nekādā ziņā neesam izvērtējuši teoloģiski, vai bērnu Kristība ir pareiza. Vai Korintas baznīca Pāvila laikā nepraktizēja arī aizstājošo Kristību par tiem, kas bija miruši? Te mēs, iespējams, saskaramies ar ļoti senu pārpratumu. Bērnu Kristībai ir teoloģisks pamatojums tikai tad, ja, balstoties uz Svētajiem Rakstiem, var pamatot, ka tā ir pareiza kristību forma.
Iebildumi pret bērnu Kristību, kurus reiz izvirzīja anabaptisti un mūsdienās Karls Barts, pieņem, ka pie Kristības sakramenta būtības pieder
“atbildīga vēlēšanās un kristāmās personas gatavība saņemt žēlastības apsolījumu, kas viņam dots, kā arī līdzdalība uzticības apsolījumā attiecībā uz pateicības pilno kalpošanu, kas tiek prasīta no viņa” (Barts, The Teaching of the Church Regarding Baptism (1948), 40.lpp.).
Berlīnes baznīcas nedēļas avīzes Die Kirche rakstā kāds Barta skolnieks nesen mēģināja atbalstīt šo viedokli, atsaucoties uz stāstījumu par etiopiešu galminieku Apustuļu darbu grāmatas 8.nodaļā, kur par pamatu Kristībai kalpo ne tikai izteiktā vēlēšanās tapt kristītam, bet arī viņa ticības apliecinājums. Šis teologs vienkārši ir atstājis neievērotu faktu, ka 37.p. ar tajā izteikto prasību pēc ticības apliecinājuma un Kristības ticības apliecinājuma, ir sens iespraudums, par ko liecina seno manuskriptu pētījumi. Vecākajos un labākajos manuskriptos par to nekas nav zināms, un tādējādi tie apliecina, ka pirmsākumos (sk. Ap.d. 2:41) bija pazīstama tāda Kristība, kurā netika izteikta ticības apliecība.
Tādējādi mums ir jājautā, kas saskaņā ar Jaunās Derības liecību ir Kristība? Ko tā dod vai kāds no tās ir labums? Kā Kristība ir saistīta ar kristītā cilvēka ticību? Vai tā ir nepieciešama pestīšanai vai ne? Vispirms mēs varam teikt, ka saskaņā ar skaidro Jaunās Derības mācību Kristība ir “mazgāšana atdzimšanai.” Senbaznīca, kas vienmēr Kristību vienkārši identificēja ar atdzimšanu, un baznīca visos laikos, izņemot reformātu kopienas, šādi ir izpratušas Tit.3:5 – un ir darījušas pareizi. Tur Kristība ir “mazgāšana atdzimšanai un atjaunošanās Svētajā Garā.” Kristībā tiek dots Svētais Gars; mēs tiekam “kristīti par vienu miesu” (1.Kor.12:13). Saskaņā ar Rom. 6:3 kristītie tiek iegremdēti Kristus nāvē. Tās ir realitātes, kas notiek nevis līdzās Kristībai, bet tajā. Jaunajā Derībā ūdens Kristība, ja vien tā ir Kristība Kristū, Kristus vārdā, ir Gara Kristība; tā ir atdzimšana no jauna un tajā pašā laikā no augšienes “ūdenī un Garā” (Jņ.3:5). Jaunajā Derībā nav atdzimšanas bez Kristības vai ārpus tās. Tādēļ Kristība nav zīme, bet atdzimšanas līdzeklis. Pieņēmums, ka Kristība ir tikai zīme atdzimšanai, kas var notikt bez Kristības vai ārpus tās, ir nebiblisks.
Ieskaties