Trīsdesmit astotais vakara priekšlasījums
« Tēzes | Trīsdesmit septītais vakara priekšlasījums »
Daudziem mācītājiem, un nebūt ne tiem sliktākajiem, šķiet, ka viņi jau ir daudz paveikuši un sasnieguši savu mērķi, ja ir iztraucējuši savus klausītājus no viņu miesīgas pašpaļāvības stāvokļa un panākuši to, ka viņi šaubās par savu pestīšanu un atrašanos žēlastības stāvoklī. Ir, protams, nepieciešami, lai katrs cilvēks, kas vēlas tikt pestīts, tiktu izrauts no maldinošās pārdrošības, no aplama mierinājuma, no viltus cerībām. Cilvēks patiesi ir jāaizved tiktāl, ka viņš sāk šaubīties par savu pašreizējo stāvokli. Taču tā ir tikai sagatavošanās. Galvenais uzdevums ir pavisam cits. Cilvēkam jānokļūst tiktāl, ka viņš iegūst drošu un patiesu pārliecību par savu žēlastības stāvokli un pestīšanu.
Šādu stāvokli apdzied dievbijīgais Voltersdorfs:
“Es zinu, es zinu un paturēšu to prātā:
Tikpat patiesi kā tas, ka pasauli vēl aizvien vada Dieva roka,
Tikpat patiesi kā tas, ka pie debesīm vēl rotājas saule,
Tikpat patiesi ir tas, ka es, grēcinieks, esmu ieguvis piedošanu.”
Nav šaubu, ka tas ir evaņģēliska mācītāja galvenais mērķis. Jo mācītājam ir jāsludina Evaņģēlijs viņam uzticētajiem ļaudīm, viņam tie jāvada pie ticības Kristum; viņam ir jāsniedz Kristība, Absolūcija un Svētais Vakarēdiens. Bet sludināt Evaņģēliju taču nenozīmē neko citu, kā sacīt cilvēkiem, ka viņi ir salīdzināti ar Dievu caur Kristu, ka viņi ir pilnībā atpestīti. Dzīva un patiesa sirds ticība nav nekas cits kā dievišķa pārliecība par to, ka ir saņemta grēku piedošana un ka Debesu vārti tev atvērti. Kristība nav nekas cits kā, izpildot Dieva pavēli, Viņa vārdā un uzdevumā izvest cilvēku no pazudušo grēcinieku vidus un sniegt viņam svinīgu apsolījumu: “Dievs tev ir žēlīgs, Viņš ir tavs Tēvs, un tu esi Viņa mīļais bērns! Dieva Dēls ir tavs Pestītājs, un tu esi Viņa izglābtais bērns! Svētais Gars ir tavs mierinātājs, un tu esi Viņa žēlastības mājoklis!” Absolūcija nav nekas cits kā Kristus vārdā, Viņa uzdevumā un Viņa vietā sacīt: “Tavi grēki tev ir piedoti!” Svētā Vakarēdiena sniegšana nav nekas cits, kā Jēzus vārdā sacīt: “Arī tev pienākas daļa pie pestīšanas dižās dāvanas! Un par apstiprinājumu es tev dodu šo dārgo ķīlu – Kristus miesu un Kristus asinis, izpirkšanas maksu, par ko Viņš reiz ir atpircis visu pasauli!”
Pētot Svētos Rakstus, mēs atrodam, ka visu krietno mācītāju nolūks ir bijis panākt, lai viņu klausītāji varētu sacīt: “Es esmu Dieva bērns un mūžīgās dzīvības mantinieks.” Jēzus saka saviem mācekļiem: “Priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs.” (Lk. 10:20) Viņš acīmredzot uzaicina priecāties par to, ka viņi var būt droši par savu pestīšanu. Un Pāvils raksta korintiešiem: “Jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.” (1. Kor. 6:11) Tāpat Pēteris raksta kristiešiem, kas dzīvoja klaidā: “Jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu gana un sarga.” (1. Pēt. 2:25) Un Jānis, iekļaujot pats sevi šajā apgalvojumā, saka saviem garīgajiem bērniem: “Tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (1. Jņ. 3:2) Nekur mēs Svētajos Rakstos neatrodam, ka apustuļi ar saviem draudžu locekļiem būtu apgājušies kā ar cilvēkiem, kas vēl nezinātu, kādas ir viņu attiecības ar Dievu. Viņu rīcība vienmēr ir apstiprinājusi: apustuļi uzskatīja, ka tie ir dārgi un mīļi Dieva bērni, neraugoties uz visām viņu vājībām un trūkumiem.
Tagad tas ir pavisam citādi. Arī labākie mācītāji ir lielākoties gluži apmierināti, ja cilvēki ir novesti tiktāl, ka tie palaikam ierodas pie mācītāja pažēloties par to, ka viņi nepavisam nav pārliecināti par savu pestīšanu un ka baidās būt pazuduši, ja tiem šonakt nāktos nomirt. Mācītāji, kas nav patiesi evaņģēliski, tad secina, ka viņi ir daudz sasnieguši un ka šie ļaudis ir patiesi kristieši. Taču viņiem vajadzētu izbīties par to, ka šie ļaudis nevar sacīt: “Es zinu, ka mans Glābējs dzīvs! Es zinu, kam es ticu!”
Kāda iemesla dēļ tagad tik daudzi dzīvo, nezinādami, vai viņi ir patiesi kristieši? Tas ir tādēļ, ka mācītāji lielākoties jauc bauslību ar Evaņģēliju un neseko apustuļa mudinājumam: “Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” (2. Tim. 2:15) Proti, tāds, kas pareizi šķir bauslību no Evaņģēlija. Jo, ja kāds sludina Evaņģēliju, piejaucot tam kaut ko no bauslības, tad cilvēkam vairs nav iespējams iegūt pārliecību par grēku piedošanu. Un, otrādi, ja kāds sludina bauslību, piejaukdams tai kaut ko no Evaņģēlija, tad cilvēks negūst atziņu par to, ka viņš ir nabaga grēcinieks, kuram nepieciešama grēku piedošana.
XXIV TĒZE
Divdesmitkārt, Dieva vārds netiek sludināts pareizi, ja nepiedodamo grēku pret Svēto Garu attēlo tā, it kā tas būtu nepiedodams tā lieluma dēļ.
Tā ļoti bieži tiek raksturots nepiedodamais grēks, un tas liecina par briesmīgu bauslības un Evaņģēlija jaukšanu.
Vienīgi bauslība nolād grēku; bet Evaņģēlijs atbrīvo no pilnīgi visiem grēkiem – bez izņēmuma. Pravietis raksta: “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (Jes. 1:18) Apustulis Pāvils raksta: “Kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.” (Rom. 5:20) Tāpēc arī Luters tik cildeni dzied:
“Lai cik milzīgs šķistu grēks,
To pārspēj žēlastība;
Un palīdz Dieva rokas spēks,
Kur posts un nedrošība.”
Ko saka Svētie Raksti par grēku pret Svēto Garu? Pirmkārt, mums ir trīs paralēlas vietas sinoptiskajos evaņģēlijos, tad vieta Vēstulē ebrejiem un vēl viena – Jāņa 1. vēstulē. Šīs vietas ir tās, uz kā balstās mācība par grēku pret Svēto Garu.
“Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošanu nepiedos. Un kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā.” (Mt. 12:30-32) Tas ir galvenais teksts. Te vispirms mēs redzam to, ka zaimošanu, kas vērsta pret Tēvu un Dēlu, piedos, bet zaimošanu pret Svēto Garu – ne. Ir taču skaidrs, ka Svētais Gars kā persona nav cildenāks vai augstāks, bet ir līdzīgs ar Tēvu un Dēlu. Tātad nevar sacīt, ka šis nepiedodamais grēks ir Svētā Gara kā personas zaimošana, jo tāda pati ir Tēva un Dēla zaimošana. Zaimošana, par ko šeit runāts, ir vērsta pret Svētajam Garam veicamo uzdevumu jeb amatu (Amt). Kas nicinoši izturas pret Svētā Gara darbu, tā grēku nevar piedot. Svētā Gara amats ir aicināt pie Kristus un turēties pie Viņa.
Runājot par šo grēku, ir sacīts: “..kas kaut ko runā pret Svēto Garu”. No tā jāsecina, ka tas, kura sirdī tikai pamostas zaimojošas domas, vēl nav grēkojis pret Svēto Garu. Nereti kristieši domā, ka viņi jau pieļāvuši šo grēku, ja viņos radušās šādas briesmīgas domas un viņi paši nespēj no tām atbrīvoties. Mūsu Kungs Kristus to ir paredzējis, un tādēļ Viņš saka, ka tas attiecas uz zaimošanu, kas izrunāta ar muti. Jo velns savas ugunīgās bultas raida arī pret labāko kristiešu sirdīm, tā ka tajās ienāk visbriesmīgākās domas, arī par Debesu Tēvu un Svēto Garu, taču tas viss notiek pret viņu gribu. Nopietni kristieši ir žēlojušies, ka, pat ejot pie Svētā Vakarēdiena, viņiem bijušas visbriesmīgākās domas par Svēto Garu. Tādas domas ir sātana neķītrības. Ja es sēžu skaistā istabā, kuras logs ir atvērts, un kāds huligāns iemet istabā dubļus, tad es par to neesmu atbildīgs. Dievs ar gudru nodomu var ar šādām domām dienu un nakti pamocīt dažu labu no saviem mīļajiem bērniem. Pat labākie mācītāji ir pieredzējuši to pie saviem draudzes locekļiem. Taču tas nav grēks pret Svēto Garu, kas tiek pieļauts vienīgi tad, ja zaimi tiek izrunāti ar muti.
Man reiz vajadzēja sniegt garīgu atbalstu kādai meitenei, kura pat izrunāja šāda veida domas, bet tajā pašā laikā viņa krita zemē, raudādama un vaidēdama, lai Dievs viņu no tā atpestī. Un viņa nevarēja rast mieru, kamēr nenonāca pie atziņas, ka tā nav viņa, kas izsaka šīs domas. Sātans ne vien satrauca viņas sirdi, bet bija pārņēmis savā īpašumā arī viņas lūpas. Protams, to visu apstrīdēs modernisti, kas noliedz šādu sātana varu, un nodēvēs šo skaidrojumu par iedomām, kas sakņojas māņticībā.
“Patiesi, Es jums saku: Visi grēki cilvēku bērniem taps piedoti, arī zaimi, ar ko tie Dievu zaimo. Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas ne mūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību. Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.”” (Mk. 3:28-30) Lūk, Svētā Gara zaimošanas piemērs. Kad Kristus ar Dieva roku izdzina nešķīstos garus, tad rakstu mācītāji, kas bija nonākuši no Jeruzalemes, to izskaidroja kā velna darbu. Iekšēji viņi bija pārliecināti, ka tas ir Dieva darbs, bet, tāpēc ka Pestītājs viņus bija norājis par viņu liekulību un svētulību, viņi sāka Kristu nāvīgi nīst, un tas viņus noveda pie Svētā Gara zaimošanas.
Šeit mums tiek dots izskaidrojums: “Ja cilvēks Svētā Gara darbu nosauc par velna darbu, lai gan viņš ir pārliecināts, ka tas ir Dieva darbs, tad tā ir Gara zaimošana.” Tas mums parāda, cik nopietna ir šī lieta. Nav neviena kristieša, kas palaikam nebūtu pretojies dievišķajai žēlastībai, pēc tam mēģinot sev iestāstīt, ka viņš tikai pūlējies aizdzīt drūmas domas. Kas gan cits, ja ne velns mums iedveš šādas domas? Tā Kunga mācība mūs brīdina, ka savas pestīšanas dēļ tad, kad sajūtam Svētā Gara iedarbību, mums tūdaļ Viņam jāseko un nav jāpretojas. Jo nākošajā brīdī šāds cilvēks, kas pretojas, jau var nodomāt: “Ak, tas jau nenāk no Svētā Gara.” Un pēc tam, vēl vēlāk, cilvēks jau sāks just naidu pret ceļu, pa kuru Dievs mūs grib vest pretī pestīšanai, un zaimos šo ceļu. Tātad būsim modri! Atvērsim durvis Svētajam Garam, kad vien Viņš klauvē, un sargāsimies domāt kā pasaulīgi ļaudis, ka tā ir tikai melanholisku jūtu izpausme.
Tā nav joka lieta. Ja Svētais Gars mūs nevedīs pie ticības, tad mēs paši pie tās nekad nenokļūsim. Kas Viņu atraida, tam neviens nevar palīdzēt, arī Dievs ne. Jo Dievs grib saglabāt kārtību, ko Viņš nosacījis mūsu pestīšanai. Ar varu Viņš nevienu uz Debesīm nedzen. Toreiz Kristus bija izdziedinājis vīru ar nokaltušu roku un izdzinis velnu. Ikviens skaidri redzēja, ka Dieva vara ielaužas sātana valstībā, bet šie nelietīgie cilvēki sacīja: “Ak jā, Jēzū jau ir Belcebuls, tāpēc Viņš var izdzīt zemākos velnus.” Bet no Kristus darbiem, kam viņi bija liecinieki, un no Viņa vārdiem viņi varēja secināt, ka Viņš ir pret velnu, ka Viņš grauj velna valstību. Ir bezjēdzīgi iedomāties, ka velns varētu palīdzēt Kristum šajā darbā.
“Un katram, kas teiks ko pret Cilvēka Dēlu, tam to piedos. Bet tam, kas zaimos Svēto Garu, to nepiedos.” (Lk. 12:10) Šeit mēs atkal redzam, ka būtiski šajā grēkā ir tas, ka zaimi tiek izrunāti, to apzinoties un ar nodomu.
“Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas, un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki, un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamās pasaules spēkus, un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā. Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva, bet, kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir ugunī.” (Ebr. 6:4-8) Šī ir visai svarīga vieta! Būtiskais šajā grēkā ir tas, ka tam, kas to izdarījis, vairs nav iespējams nožēlot grēkus un atgriezties. Tas gluži vienkārši vairs nav iespējams. Tas nav Dievs, kas cilvēku noved šajā nelabojamā grēka stāvoklī, bet tā ir paša cilvēka vaina. Kad šis stāvoklis ir sasniedzis zināmu pakāpi, Dievs pārtrauc darboties pie šī cilvēka. Tad lāsts pār viņu ir izrunāts un pestīšana vairs nav iespējama. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš nespēj atgriezties. Viņa sirds zeme ir nolādēta, tā vairs nevar saņemt dievišķīgās žēlastības rasu un lietu.
“Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz.” (1. Jņ. 5:16) Šie vārdi satur mums svarīgu informāciju, taču mēs to nevaram izpildīt. Jo mēs ne par vienu cilvēku, pirms viņš nav miris, nevaram sacīt, ka viņš ir grēkojis pret Svēto Garu. Jo arī tad, ja viņš ar savu muti ir zaimojis, mēs nezinām, vai tas viņam nācis no sirds, vai arī tas ir bijis velna darbs, – mēs nezinām, vai viņu bija pārņēmis liels aklums un vai viņam ir iespējams no jauna nožēlot grēkus. Apustuļu laikā kristiešiem piemita spējas izšķirt garus. Apustulis Jānis šajā vietā grib sacīt: “Ja jūs redzat, ka Dievs negrib dāvāt savu žēlastību kādam cilvēkam, kas pieļāvis minēto grēku, tad arī jums tas nav jāvēlas un nav par viņu jālūdz. Mēs nevaram arī sacīt Dievam: “Glāb tos, kas pieļāvuši grēku pret Svēto Garu.””
Tas ir šokējošs secinājums, bet tajā ir ietverts arī liels mierinājums. Kāds var atnākt pie jums un sacīt: “Es esmu nožēlojams cilvēks! Esmu grēkojis pret Svēto Garu, pavisam noteikti! ” Šāds satraukts cilvēks stāsta, ko ļaunu viņš darījis, ko ļaunu runājis un ko ļaunu domājis, tā ka patiešām šķiet, ka viņš zaimojis Svēto Garu. Bet atcerieties, ka jums ir dots kāds ierocis (Ebr. 6), kas var palīdzēt novērtēt šādu gadījumu. Šim cilvēkam nav nekāda prieka par notikušo, un viņš to pārdzīvo kā kaut ko briesmīgu. Tas taču rāda, ka Dievs ir sācis viņu vest pie grēku nožēlas; viss, kas viņam jādara, – cieši jāturas pie Evaņģēlija apsolījumiem. Ja jūs viņam jautāsiet, vai viņš šīs ļaunās lietas darījis tīši, viņš savās bailēs, pašam negribot, var atbildēt apstiprinoši, jo uz to viņu mudina velns. Uz jautājumu, vai viņš vēlētos, ka viņš šo grēku nebūtu izdarījis, un vai viņam ir žēl, ka tas izdarīts, viņš atbildēs: “Jā, protams, par to mani moka visbriesmīgākās domas!” Tā ir droša zīme, ka Dievs sācis šī cilvēka atgriešanas darbu. Tomēr pret šādu gadījumu nedrīkst attiekties vieglprātīgi. Šim cilvēkam ir skaidri jāparāda, ka – ja viņā ir grēku nožēla, tad tas ir drošs apstiprinājums tam, ka viņš nav nogrēkojies pret Svēto Garu. Vispār, sprediķojot par šo tēmu, vairāk jācenšas ļaudis pārliecināt, ka viņi šo grēku nav pieļāvuši, nekā brīdināt, lai viņi to neizdarītu. Kas šo grēku ir darījis, tam nepalīdzēs vairs nekāda sludināšana. Bet tam, kas savu grēku nožēlo un kas vēlas iegūt grēku piedošanu, ir jāzina, ka viņš ir Dieva mīļais bērns, kaut arī iet cauri briesmīgiem kārdinājumiem.
Apustuļu darbos mēs lasām, ko Stefans bija sacījis saviem klausītājiem: “Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs.” (Ap. d. 7:51) Vai šie ļaudis bija izdarījuši grēku pret Svēto Garu? Nē, jo Stefans taču mirst ar aizlūgumu: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!” No tā redzams, ka jūdi, lai arī viņi bija grēkojuši tīši, šo grēku (pret Svēto Garu) tomēr nebija izdarījuši, citādi šis moceklis nebūtu par tiem lūdzis. Viņš zināja, ka var nākt stunda, kad tie vairs nepretosies Svētajam Garam.
Tagad paklausīsimies, ko par 1. Jņ. 5:16 raksta Luters (W. IX, 1074) (St. L. Ed. IX, 1519):
“Ar “nāves grēku” es saprotu ķecerību, ko viņi ievieš patiesības vietā. Ja viņi nenožēlo grēkus pēc pirmās un otrās pamācības (Tit. 3:10), viņu grēks ir nāves grēks. Tomēr šiem var pieskaitīt tos, kas grēko aiz stūrgalvības, iespītējoties, kā Jūda; viņš vairākkārt tika brīdināts, bet viņa ietiepīgās ļaunprātības dēļ viņu nevarēja labot; arī Sauls, kas savos grēkos nomira, jo nepaļāvās uz to Kungu. Bet tie, kas grēko, vēlēdamies paturēt un aizstāvēt skaidrus un zināmus maldus, uzrāda vislielāko stūrgalvību.”
Tātad šis grēks ir nepiedodams nevis tāpēc, ka tas ir tik liels, jo apustulis pārliecinoši saka: “Kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība,” bet gan tāpēc, ka tas atraida vienīgo līdzekli, ar kuru cilvēks var tapt atgriezts un iegūt ticību un palikšanu ticībā. Luters šeit runā par cilvēkiem, kuri grēko tādējādi, ka spītīgi aizstāv – labi to apzinādamies, pret savu sirdsapziņu – zināmus maldus. Luters turpina:
“Tāds arī ir grēks pret Svēto Garu vai nocietināšanās ļaunprātībā, atzītas patiesības apstrīdēšana un pilnīga nevēlēšanās atgriezties no grēkiem.”
Neapšaubāmi, nav pareizi, ka šo pilnīgo nevēlēšanos atgriezties no grēkiem pieskaita pie grēkiem pret Svēto Garu – kā to šeit dara Luters -, jo tādā gadījumā šo grēku būtu darījuši lielais vairums cilvēku. Bet pieminētā grēknožēlas atraidīšana ir grēka pret Svēto Garu iezīme. Taču šī grēka, grēka pret Svēto Garu, īpašā iezīme ir tā, ka tas vēršas pret Svētā Gara darbošanos, Viņa veicamo uzdevumu. Luters:
“Ir vēl kāds grēks, kas nav nāves grēks. Tāds bija Pāvila grēks: “Kaut gan iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka; tomēr es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā.” (1. Tim. 1:13)”
Pāvils bija izdarījis briesmīgu grēku, ne vien zaimodams, bet arī mēģinādams kristiešus piespiest zaimot, taču viņš to darīja savā briesmīgajā aklumā; viņš neapjauta, ka tā viņš vēršas pret pašu Dievu. Luters:
“Par šādu grēku runā arī Kristus: “Un kas ko runā par Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots.” (Mt. 12:32) Tāpat nāves grēks nebija arī Jēzus krustā sitēju grēks, par kuriem Pēteris saka: “Un nu, brāļi, es zinu, ka jūs aiz nezināšanas to esat darījuši.” (Ap. d. 3:17) Un Pāvils saka: “Jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši godības Kungu.” (1. Kor. 2:8) Turpretī tas ir nāves grēks, ja šo grēku aizstāv pēc tam, kad tas pietiekamā mērā atklāts un atzīts, jo tas atraida Dieva žēlastību, pestīšanas līdzekļus un grēku piedošanu.”
Sargieties ikviens, lai jūs nepretotos Svētajam Garam! Kad cilvēkam tiek atklāts kāds grēks un viņa sirds apstiprina, ka tas tiešām ir grēks, tad lai viņš ar savu muti to nenoliedz! Pat ja tas nav grēks pret Svēto Garu, tas tomēr var būt solis šai virzienā. Daudzi gan piekrīt, ka mēs visi ik dienas daudz grēkojam, bet, ja viņiem pārmetīs kādu grēku, tad tie atteiks, ka viņi nu gan nevienam nekā ļauna nav darījuši.
“Kur nav grēka atziņas, tur nav arī grēku piedošanas. Jo grēku piedošana tiek sludināta tiem, kas sajūt grēku un meklē Dieva žēlastību. Bet viņus [cilvēkus, kas nogrēkojušies pret Svēto Garu] nebiedē nekādi sirdsapziņas pārmetumi, un viņi neatzīst un arī nesajūt grēku.”
Ja šie ļaudis, kuri raizējas par to, ka viņi nogrēkojušies pret Svēto Garu, patiešām būtu šādu grēku pieļāvuši un atrastos tik briesmīgā stāvoklī, tad viņi nejustu šīs raizes un nežēlotos par to, bet gan turpinātu zaimot Evaņģēliju. Tomēr kristiešiem, kuriem grēku dēļ ir satriektas sirdis, joprojām vēl ir ticība, un Dieva Gars darbojas viņos. Bet, ja viņos darbojas Dieva Gars, tas nozīmē, ka viņi nav izdarījuši grēku pret Svēto Garu.
Teicami šī tēma apcerēta Baijera latīniski sarakstītajā darbā “Pozitīvās teoloģijas kompendijs”. Tur viņš raksta (II daļas III nod. 24. par.):
“Smagākais no visiem grēkiem, ko sauc par grēku pret Svēto Garu, ir ļaunprātīga atteikšanās no jau agrāk atzītas Debesu patiesības, zaimojoša un ietiepīga tās noliegšana.
1. Tā šis grēks nosaukts pēc šī grēka objekta, kas ir Svētais Gars. Jēdziens “Svētais Gars” šeit lietots metonīmiski; ar to šeit domāts darbs, ko Svētais Gars veic caur Vārda mācītājiem, atgriežot cilvēku dvēseles. Tāda šī jēdziena nozīme atrodama arī 2. Kor. 3:6. Grēks pret Svēto Garu tātad ir grēks, kas tiek izdarīts pret Svētā Gara darbu un Viņa darba veicējiem [ministerium], un pret Debesu patiesību, ko atklāj šis darbs un mācītāji.”
Zaimot Svēto Garu nozīmē zaimot Viņa darbu (Amt), Svētā Gara darbošanos apzīmēt par velna darbošanos un pretoties Viņa darbam.
“To sauc arī par grēku, kas ved nāvē; šis nosaukums atvasināts no tā sekām, tāpēc, ka tā sekas pavisam noteikti ir nāve jeb mūžīgs lāsts. (1. Jņ. 5:16)”
Ir jāatšķir grēks, kas ved uz nāvi, no nāves grēka.
“2. Mācība par šādu grēku balstās Mt. 12:30 utt., Mk. 3:28, Lk. 12:20.
3. Mācība par dievišķo patiesību var tikt pieņemta: vai nu kādā noteiktā reizē atklāti apliecinot ticību Dievam, vai arī tā var tikt uztverta tik skaidri un var pārņemt cilvēka garu tā, ka tam nenāk ne prātā pretoties. Par pirmo gadījumu ir runa tad, ja izdara grēku pret Svēto Garu, ļauni atkrītot no ticības, noliegdami un zaimodami patiesību, ko tie kādreiz zinājuši un kurai tie ticējuši, kā to apraksta Vēstules ebrejiem autors (6:4 utt.). Otrais ir gadījums ar farizejiem un rakstu mācītājiem, kuri gan nekad nav apstiprinājuši Kristus mācību ar savām liecībām, bet savās sirdīs ir bijuši Rakstu un Kristus brīnumdarbu pārliecināti, taču ir pret to vērsušies tikai ar apmelojumiem.”
Ir luterāņu teologi, kas apgalvo, ka tikai patiesi atdzimis cilvēks var izdarīt šo grēku. Bet te viņi iet par tālu. Jo neviens neticēs, ka farizeji agrāk patiešām ir bijuši atgriezti; tie vienkārši ir uzauguši savā ļaunprātībā. Ir gan tiesa, ka atdzimušais vēl var pieļaut šo grēku, tas jāmin, vēršoties pret kalvinistiem. Ir arī pilnīgi iespējams, ka Jūda bijis ticīgais. Maz ticams, ka Pestītājs būtu viņu aicinājis, ja viņš būtu bijis pakļauts Dieva dusmām. Bet viņš ir atkritis, tā ka sātans ir paņēmis savā varā ne vien viņa miesu, bet arī viņa garu.
“4. Citiem vārdiem sakot, tas ir tad, kad debesu mācība tiek noliegta un apkarota hektousios, “tīši” (Ebr. 10:26), tā ka šī atteikšanās un uzbrukums tai ir skaidri un patiesi ļaunprātīgs. Bet tie, kas atsakās no savas ticības nezināšanas vai nāves briesmu dēļ, nav šī iemesla dēļ grēkojuši pret Svēto Garu un var saņemt grēku piedošanu. Skat. piemērus ar apustuli Pāvilu (1. Tim. 1:13) un Pēteri (Mt. 26:70 utt.).”
Ir satriecoši, ja tad, kad Dieva vārds skaidri un saprotami celts priekšā un var redzēt, ka tas atstājis ietekmi uz cilvēku tā, ka tas samulst, sāk drebēt, jo Dievs nācis pār viņu, viņš tomēr saka: “Nē, tam es neticu! Tam es neticu! Tu nepareizi izskaidro Rakstus.” Ja arī tas vēl nav grēks pret Svēto Garu, tad tas tomēr ir solis virzienā uz to. Iegaumēsim labi: solis virzienā uz to. Viņš to var spert, bet pēc tam griezties atpakaļ un tapt glābts. Pēteris ir spēris trīs tādus soļus – virzienā uz grēku pret Svēto Garu; taču viņš nerīkojās aiz naida pret Kristu, bet gan aiz bailēm. Viņš baidījās, ka tad, ja atzīsies, ka ir Jēzus māceklis, arī viņu iemetīs cietumā. Pētera bailes deva velnam iespēju apgāzt šo lielo, drošo baznīcas pīlāru. Bet tad Dieva Gars atkal ienāca viņā un Pēteris nožēloja savu grēku.
“5. Tekstā, kas citēts 2. punktā, šis grēks saucas “runāt pret Svēto Garu” vai “zaimot Svēto Garu.” Tādējādi šis grēks izpaužas nievājošās runās, kas vērstas pret Svētā Gara darbu, piemēram, kad Viņa mācību un brīnumainos darbus, kas to apstiprināja, izskaidroja kā sātana darbus un viņa spēka izpausmi, kā to darīja farizeji.
6. Tādējādi pēc savas īstās dabas tas ir tāda veida grēks, kas nevar tikt piedots un, saskaņā ar Mateja un Marka evaņģēlijiem, nevienam nekad nav ticis piedots, jo tas pēc savas dabas aizšķērso ceļu uz atgriešanos. Bet iemesls, kādēļ ar šo grēku tik cieši saistīta nespēja beigās atgriezties, ir tas, ka cilvēki to dara tīši un ļaunprātības pilni atraida savas atgriešanas līdzekļus. Tāpēc Dievs atņem viņiem savu žēlastību un nodod viņus nežēlastībā.”
Cilvēks, kas darījis šo grēku, tiek nolādēts ne tik daudz šī grēka, cik savas neticības dēļ. Tas ir causa communis, vispārējais cēlonis. Īpašais cēlonis, causa singularis, ir ļaunprātīgā, pastāvīgā zaimošana. Kalvinisti apgalvo, ka tādi cilvēki nevar tikt glābti tāpēc, ka Kristus nav cietis par viņiem, un nav pietiekami daudz darījis viņu labā un viņus atpestījis. Tā ir patiešām velnišķīga maldu mācība.
Ir zināms gadījums, ka kāds pazīstams vīrs Spiera ir pieļāvis šādu grēku. Viņš divas reizes esot noliedzis skaidro Evaņģēlija patiesību, otrajā reizē to pat apzvērēdams. Viņš nokļuva tik briesmīgā dvēseles stāvoklī, ka katrs varējis redzēt, ka viņš cieš elles mokas. Visi mierinājumi bijuši veltīgi. Taču visi mūsu teologi saka, ka tas nav bijis grēks pret Svēto Garu, jo viņš šo grēku ir dziļi nožēlojis un bijis cieši pārliecināts par to, ka ir pelnījis mūžīgu pazudināšanu. Tas nav bijis grēks pret Svēto Garu, bet gan drīzāk šaubīšanās grēks. Bet šaubas un izmisums nav nepiedodams grēks pret Svēto Garu. Turklāt Spiera patiesību bija noliedzis arī aiz bailēm, ka Romas katoļi varētu viņu sadedzināt.
Kvensteta stāstu par Spieru citē Baijers savā Kompendijā (II d., 328).
Spieras gadījums ir nopietns brīdinājums visiem laikiem. Vergerijs, redzot, kādas elles mokas bija jāizcieš šim evaņģēliskās patiesības noliedzējam, bija guvis pēdējo pamudinājumu aiziešanai no pāvestības.
Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Trīsdesmit devītais vakara priekšlasījums
Ieskaties