Publiskā kalpošanas amata pilnvaras

Tā kā mācītāja amats ir Dieva Vārda sludināšanas amats (Kalpošana ar Vārdu un Sakramentiem, žēlastības līdzekļu amats, atslēgu vara.), tad ticīgajiem ir jāpakļaujas savam mācītājam tā, kā viņi pakļautos pašam Dievam (Ebr.13:17; Lk.10:16). Tādēļ, kamēr vien mācītāji ir patiesi Dieva Vārda kalpi, viņu pilnvaras ir tikpat lielas, kā Dieva Vārda pilnvaras. Taču, tikko kā viņi novirzās no Dieva Vārda un māca cilvēku izdomātu bauslību, viņiem nav nekādu pilnvaru un viņu klausītājiem ir savas sirdsapziņas priekšā jāatsakās tiem paklausīt (Mt.23:8; Rom.16:17).

Adiaforas, proti, lietas, kuras Raksti nedz pavēl, nedz aizliedz, nav jāizspriež mācītājam vienam, bet gan ar visas draudzes [klusu] piekrišanu.

Oponējot pāvestiešu apgalvojumam, ka lajiem ir jāpakļaujas saviem priesteriem visās lietās, Apoloģija pamatoti aizrāda:

“Kas jūs klausa, tas klausa mani (Lk.10:16) nevar attiecināt uz tradīcijām. Jo Kristus pieprasa, lai viņi mācītu tā, lai [no viņu mutes] runātu Viņš pats, jo Viņš saka: “Tas klausa mani.” Tātad, Viņš vēlas, lai tiktu uzklausīta Viņa paša balss, Viņa paša vārds, nevis cilvēku tradīcijas. Tā izteikumu, kurš jo īpaši runā mums par labu un kurā iekļauts pats svarīgākais mierinājums un mācība, šie stulbie cilvēki sagroza un attiecina uz pašiem nenozīmīgākajiem sīkumiem, tādiem kā ģērbšanās, ēdiens utt.. Viņi citē Ebr.13:17: “Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi.” Šī vieta pieprasa paklausību Evaņģēlijam. Jo tā neapgalvo, ka bīskapiem būtu vēl kāda vara ārpus Evaņģēlija. Bīskapiem arī nevajadzētu veidot tradīcijas, kuras ir pretrunā ar Evaņģēliju. Un, ja arī viņi to dara, tad viņiem nedrīkst pakļauties – Gal.1:9: “Ja kāds jums sludina citu evaņģēliju, [..] lāsts pār to.”

Tātad, mācītājam nav nekādu [dievišķu] pilnvaru jeb jurisdikcijas ārpus viņa aicinājuma un amata. Viņa pilnvaras aprobežojas ar atslēgu varu.

Augsburgas Ticības Apliecība:

Tātad – kad tiek spriests par bīskapu tiesisko varu, tad vajag izšķirt viņu laicīgo varu un viņu baznīcas varu. Vēl vairāk, – saskaņā ar Evaņģēliju vai, kā saka, pēc dievišķā likuma viņiem nav nekādas citas varas, kā vien tā, kas bīskapiem pieder kā bīskapiem, tas ir, kā tādiem, kuriem uzticēta Vārda un sakramentu pārvaldīšana: piedot grēkus, noraidīt Evaņģēlijam pretrunīgu mācību un izslēgt no baznīcas kopības tos bezdievīgos, kuru bezdievība zināma – ne cilvēciskajā spēkā, bet vienīgi ar Vārdu.