Nostāties pareizajā frontes līnijas pusē

Filipa Melanhtona uzskati par dažādiem doktrināliem jautājumiem dažreiz atšķīrās no Lutera un citu luterāņu teologu uzskatiem. Tā 1537.gadā Melanhtons parakstīja lielā mērā pret Romas pāvestu vērstos “Šmalkaldes artikulus” tikai ar piebildi, ka gadījumā, ja pāvests atļautu sludināt Evaņģēliju, tad viņam, saskaņā ar cilvēciskām tiesībām, miera un vienības labad varētu arī piešķirt varu pār citiem bīskapiem. Taču tajā pašā Šmalkaldes tikšanās laikā sarakstītajā. darbā “Traktāts par pāvesta varu un primātu”, kurš tika iekļauts ari Konkordijas grāmatā, Melanhtons pauž stingri luterisku attieksmi. Nedaudz apskatīsim to.

Traktāta sākumā tiek noliegti Romas bīskapa (pāvesta) apgalvojumi, ka viņam

• pēc dievišķām tiesībām pieder vara pār citiem bīskapiem;
• ka viņam ir vara iecelt un atcelt valdības;
• ka viņš ir Kristus vietnieks virs zemes.

Šie apgalvojumi tiek atzīti “par aplamiem, bezdievīgiem, tirāniskiem un bīstamiem baznīcai.” Tālāk Melanhtons pierāda, ka, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, visi apustuļi ir bijuši vienlīdzīgi. Arī baznīcas vēsture skaidri rāda, ka Romas baznīcai nav lielākas varas kā citām baznīcām. Par pierādījumu tiek citēts arī Hieronīms.

Melanhtons strikti iebilst ari pret pāvesta apgalvojumu, ka viņam pieder vara pār laicīgajiem ķēniņiem, jo “Kristus apustuļiem ir devis tikai garīgu varu .., bet nav devis zobena varu, nedz tiesības dibināt, ieņemt un pārcelt pasaules valdības.” Šo uzskatu dēļ baznīcā ir ienākusi liela tumsa un Eiropā izraisīti lieli nemieri. Bet, attiecībā uz garīgajām lietām, pat tad, ja pāvestam ari būtu pārākums pār citiem bīskapiem, tad viņš nav jāklausa gadījumos, kad viņa mācība nesaskan ar Rakstiem. Bet patiesībā šādam pāvestam pašam vajadzētu tikt nosodītam.

Melanhtons vairs arī nekavējas piekrist Luteram un citiem luterāņu teologiem, ka pāvesta vara ir antikristīga. Viņš pamato savu atzinu ar 2.Tes.2:3, pēc kuras spriežot, antikristam pieder baznīcas, ne pasaules vara. Tālāk Melanhtons brīdina kristiešus no sadraudzības ar maldu mācītājiem un aicina tos pamest pāvestu un viņa piekritējus.

“Būt šķirtam no tik lielas ļaužu kopības un tikt sauktam par šķeltnieku ir smagi. Bet Dieva pilnvara visiem pavēl, lai tie nebūtu bezdievības un netaisnas nežēlastības sabiedrotie un aizstāvji.”

Būt vienprātībā ar pāvestu un aizstāvēt viņa mācību nozīmētu aptraipīt sevi ar elkdievību un nest atbildību par pāvesta vajāto asinīm, piedevām kaitēt Dieva godam un kavēt baznīcas labklājību.

Savukārt, par bīskapa varu tiek mācīts, ka tā ir garīga vara – atlaist grēkus un pārvaldīt sakramentus, kā arī lietot atslēgu varu. Tas ir, atlaist grēkus tiem, kas nožēlo, un paturēt grēkus tiem, kas neatgriežas. Šī vara, saskaņā ar dievišķo likumu, attiecas uz visiem draudžu vadītājiem. Vienalga, vai tie saucas “mācītāji, vecajie vai bīskapi.” Kā pierādījumus savai pārliecībai Melanhtons min Hieronīma argumentus, kurš māca, ka mācītāju amata pakāpes atšķiras tikai pēc cilvēku ieviestiem likumiem.

No tā izriet, ka mācītāji drīkst arī ordinēt citus mācītājus. Šīs tiesības tie saņem no draudzes, kurai ir aicināšanas, ievēlēšanas un ordinācijas tiesības, kas ir īpaši svarīgi gadījumos, kad esošie bīskapi kļūst baznīcas ienaidnieki vai negrib ordinēt.

Tā kā bīskapu tiesības nav dievišķas, bet ieviestas, balstoties uz cilvēku likumiem, tad draudzēm ir tiesības arī atņemt bīskapiem varu. Noraidāma, protams, ir arī doma, ka bīskapi varētu automātiski ordinācijā saņemt garīgu varu būt par bīskapiem uz visu mūžu. Turpretī viņu pastāvēšana ir atkarīga no draudžu labvēlības. Jo tad, kad bīskapi kļūst tirāniski, nav nepieciešams tiem paklausīt. Turklāt, ja draudzes nepaklausība ir pamatota, tad tai ir tiesības un pienākums savas pilnvaras nodot dievbijīgiem mācītājiem.

No iepriekš sacītā ir skaidrs, ka baznīcas vara ir garīga vara. Tā nav balstīta kādas atsevišķas personas dievbijībā, uzskatos vai baznīcas amatā, bet gan Svēto Rakstu mācībā. Šajā ziņā. mēs redzam vienprātību Hieronīma, Lutera un Melanhtona uzskatos. Visi iepriekš minētie autori arī noliedz pāvesta varas un Romas virskundzību. Īpaši izteikta ir reformatoru pārliecība par draudzes tiesībām un pienākumu izvēlēties sev mācītājus, kas māca patiesu mācību. Tāpat tiek pieprasīta norobežošanās no maldu mācītājiem. Tiklīdz garīgā vara pārsniedz savas robežas, tā kļūst tirāniska, apdraudot ne tikai baznīcu, bet arī laicīgo pasauli. Patiesā baznīcas mācība arvien ir vērsusies pret totalitārismu un autokrātiskumu, par pareizāko pārvaldes veidu atzīdama mācīšanu un pārliecināšanu, kas pamatojas Svētajos Rakstos. Tādējādi kristietība, no vienas puses, tur, kur tā atkāpusies no saviem principiem, ir kļuvusi par varmācības un apspiešanas modeli. No otras puses, tur, kur tā uzturējusi savas vērtības skaidras, tā ir mācījusi cienīt cilvēka sirdsapziņas brīvību, nostādamies pret tās spaidiem. Taču garīgā vara cilvēku varaskāres dēļ var kļūt arī ārkārtīgi bīstama, kļūstot ne tikai par modeli totalitārai laicīgai varai, bet arī pati veidojot savdabīgas varas struktūras. Pret šīm tendencēm vēršas Svētajos Rakstos smeltā baznīcas mācība par Antikristu.

Lai gan Antikrista nākšana ir neizbēgama un tā notiks baznīcā, tomēr kristietība arvien pretojas tai, kā mēs to redzējām, apskatot triju ievērojamu kristīgās baznīcas doktoru uzskatus. Svētie Raksti arī māca, ka Antikrista nākšana ir iespējama tikai pēc kristietības galējas novājināšanās, tas ir, pēc kristīgās mācības pilnīgas izkropļošanas. Tādējādi mēs varam teikt, ka frontes līnija ir tur, kur notiek ciņa par kristīgo mācību, tās šķīstumu un skaidrumu. Baznīcas doktori Hieronīms, Luters un Melanhtons mums māca saskatīt šo līniju un nostāties pareizajā pusē.