Kults un kultūra: liturģija vai karaoke?

Kas ir dievkalpojums? Vai pastāv viennozīmīga atbilde uz šo jautājumu, vai arī atbildes var būt daudzas un dažādas? Te mēs atkal atgriežamies pie pašiem pamatiem.

Feihts savā programmatiskajā grāmatā raksta:

Mārtiņš Luters laju lomu ir noformulējis visai piezemēti: “Iedoma, ka kalpošana Dievam iespējama tikai baznīcā – pie altāra, dziedot, lasot, izdalot sakramentus un tamlīdzīgi, bez šaubām ir ļaunākais no velna izgudrojumiem. Vai gan velns mūs spētu maldināt vēl pamatīgāk, kā iedvešot šo šauro priekšstatu, ka Dievam var kalpot tikai baznīcā un tikai ar tiem darbiem, kas tur veicami.. Visu pasauli var pārpludināt ar kalpošanu Kungam, dievkalpošana – ne vien baznīcās, bet arī mājās, virtuvē, darbnīcā, uz lauka”.

Precīzi! Bet tikai nedaudzi pamana, ka Luters šeit vēlējies uzsvērt tiem ļaudīm, kuri mūsdienās citē šāda veida izteicienus, tieši pretēju viedokli. Luters nepārprotami nav teicis, ka tā kā visi kristieši ir priesteri, viņiem jāiesaistās kādā “kalpošanā” baznīcā – ja viņi nesprediķo vai nekristī, tad viņiem vismaz jālasa lasījumi, jāasistē pie Vakarēdiena izdalīšanas vai kā citādi jāpalīdz “vadīt dievkalpojumu”. Gluži otrādi – viņiem ir daudz svarīgāki uzdevumi veicami, nekā “jaunākā mācītāja” tēlošana baznīcā. Viņu priesteriskā kalpošana ir padarīt katru derīgu darbu par kalpošanu Dievam un tādējādi ikvienu namu, virtuvi, darbnīcu vai lauku pārvērst par varenu katedrāli Dieva godam. Tāpēc arī apustulis Pāvils mūs aicina: “nododiet sevi pašus – tā ir jūsu apzinīgā kalpošana Dievam – kā dzīvu, svētu un Viņam patīkamu upuri,” (Rom.12:1). Nevis pienesiet upurim dzīvniekus, kas jebkurā gadījumā ir neloģiski, un turklāt neko nemaina! Un vēl Pāvils raksta: “Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, vai ko citu darāt, visu dariet Dievam par godu” (1.Kor.10:31).

Efektīgi “ticības” varoņdarbi var šķist daudz pievilcīgāki nekā vienkāršie, bieži vien pat apnicīgie ikdienas pienākumi. Reformatori stājās pretī šādiem ieskatiem, aicinot kristiešus atgriezties pie paša Dieva dotajiem baušļiem, kuri ir “īstais avots.. un kanāls, caur kuru ir jāplūst visiem labiem darbiem”.* Citiem vārdiem:

Ikdienas rutīna, dienišķie pienākumi, tas ir viss, pēc kā mums vajadzētu lūgt.

Kristus svēto priesterība pirmām kārtām nozīmē to, ka visi ticīgie bez izņēmuma veic svētu un Dievam tīkamu kalpošanu, pildot dienišķos pienākumus ikviens pēc sava aicinājuma šajā dzīvē: kareivji – veicot savus kaujas uzdevumus humāni, biznesmeņi – darbojoties godīgi, lauksaimnieki – labi padarot savu darbu, tēvi un mātes – būdami labi vīri, sievas un vecāki, zinātnieki – veicinot noderīgas zināšanas, mācītāji – uzticami pildot savu kalpošanu. Mēs vienlīdz labi varam kalpot un ar to patikt Dievam, ieņemot jebkuru cienījamu amatu dzīvē. Un tāda ikdienas dzīve, kur “ticība.. darbojas caur mīlestību” (Gal.5:6), ir ideāla augsne “vienkāršo ļaužu” misionēšanai (Mt.5:16; 1.Pēt.2:9, 12; 3:1, 15).

Tā ved pie kā daudz dziļāka nekā “mazās grupas”, lai gan arī tām ir tiesības pastāvēt, – pie tās svētku sapulces (Ebr.12:22-24), kurā Kungs visus velk pie sevis (Jņ.12:32) ar savu dzīvu darošo Garu, ūdeni un asinīm (1.Jņ.5:8). Šis Apskaidrošanas kalns, kura Mielasta galds ir klāts pašā rīklē velnam, pasaulei un miesas prātam, ir gan avots, gan mērķis mūsu ikdienas svētceļojumam cauri nāves ēnas ielejai (Ps.23:4-5).

Kāds gan šim specifiskajam kopīgajam dievkalpojumam sakars ar kristiešu vispārējo kalpošanu ikdienas dzīvē? Mēs varam uzskatīt, ka mūsu Kungs mums atklājas divējādi – mūsu ticību Viņš uztur ar saviem svētajiem žēlastības līdzekļiem, kā to jau redzējām iepriekš, un mūsu mīlestību – ar mūsu tuvākajiem un viņu vajadzībām. Kā Viņš pats ir sacījis: “to jūs esat man darījuši” (sk. Mt.25:31 u.trpm.; Jēk.1:27; 1. Jņ.3:14–4:21). Mīlestība izriet no ticības, un ticība ir Svētā Gara dāvana, kas tiek dota caur Evaņģēliju.

Ikdienas dzīvē dievkalpošana izpaužas mīlestībā un labos darbos (Ef.2:8-10), turpretī regulāra pulcēšanās ap kanceli un Sakramenta altāri ir mūsu garīgās dzīvības un ticības avots un pamats. Pirmā kalpošana galvenokārt ir došana, otrā – galvenokārt saņemšana. Es saku galvenokārt, jo praksē dzīvu, darbīgu ticību, protams, nav iespējams nošķirt no mīlestības, it kā ticība atrastos kādā vienā laikā un telpā, bet mīlestība – citā. Arī Dieva kalpošanā ar Vārdu un Sakramentu, kur pirmām kārtām Dievs kalpo mums ar saviem žēlastības līdzekļiem, mēs savukārt kalpojam Viņam, lai arī daudz pieticīgāk, atbildot Viņam ar mīlestību, pateicību un pielūgšanu.